Neslēpšu, ka ar Dāvja Sīmaņa kino man ir neviennozīmīgas attiecības. Vienlaikus Sīmani visai droši var uzskatīt par vienu no pašmāju nosacītā kino panteona apdzīvotājiem – gan "Lielie Kristapi", gan godalgas ārzemju festivālos, tomēr liela pašmāju skatītāju mīlestība pret viņa kino – nenoliedzami intelektuāli izaicinošu un nepavisam ne pēc meinstrīma piegrieztnēm veidotu – līdz šim nav novērota. Tāpēc gribas cerēt, ka viņa jaunākā filma – Staļina Lielajam teroram veltītā psiholoģiskā šausmu filma (mans apzīmējums) – šo situāciju vērsīs uz labu.