Nez kāpēc domāju, ka Krievijas prezidenta padomdevēji nepašķirs garām šī „Latvijas valsts skatpunkta” ilustrāciju bloku pēc grāmatas 240. lappuses, kur cita starpā atrodams arī kāds zīmējums – pāris desmiti garenu, apkārt lielam laukumam ļoti kārtīgi izvietotu palielu mājiņu ar glīšiem lodziņiem un skurstenīšiem, bet to vidū – diezgan monumentāla paskata tornis. Un apakšā – paskaidrojums: „Salaspils paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne (reprodukcija no bijušā politieslodzītā K. Buša zīmējuma.”
Nu, ja paplašinātais, tad paplašinātais – kas gan tur īpašs? Var taču cietumu arī paplašināt, ja reiz vajadzīgs – vai tad ne? Tā noteikti varētu nodomāt normāls mūsdienu Latvijas vidusskolnieks, bet ne Latvijas valsts vadītāja un viņas padomdevēji, kuri taču it kā saņem algu par valstisku rīcību un gudriem padomiem. Un, pat ja viņi tā tiešām domā, viņiem nekādā gadījumā nevajadzētu ar šādiem uzskatiem lielīties apkārt pa pasauli un noteikti jau ne oficiāli dāvināt kādam grāmatu ar šādiem formulējumiem.
Kāpēc? Tāpēc, ka šis Latvijas Valsts prezidentes ar oficiālas dāvināšanas faktu „svētītais” formulējums pieder fašistiskās Vācijas ideologa Gebelsa resoram un Otrā pasaules kara gados ticis izdomāts, lai tā oficiāli nodēvētu neko citu kā Salaspils koncentrācijas nometni. Ļoti var būt, ka tajā negāja bojā desmiti tūkstošu vai pat simttūkstoš cilvēku, kā to mēģināja iestāstīt padomju propaganda, bet tūkstoši – noteikti. Kopā ar ģimenēm ieslodzītajiem bērniem tur tiešām regulāri noslauca asinis, un padomju karagūstekņi tur tiešām mira kā prusaki, - ko darīt.
Ja reiz jaunais „Latvijas valsts skatpunkts” šādu te koncentrācijas nometni līdz ar nelaiķa Gebelsu uzskata par „darba audzināšanas nometni”, tikai taisnīgi būtu, ja arī padomju GULAG lēģeri tiktu saukti nevis par nāves nometnēm, bet gan padomju ideologu izdomātajā nosaukumā – par Labošanas–darba nometņu, darba nometinājumu un ieslodzījuma vietu galvenās pārvaldes iestādēm. Taču taisnīgums šajā gadījumā nav galvenais.
Nelielā, bet gana būtiskā starpība ir cita: lai kā mums tas nepatiktu, padomju lēģeri nekur pasaulē nevienu politiķi pašlaik nopietni neuztrauc, - tā vietā viņi bariem vien traucas uz Poliju, lai tur pieminētu Aušvicas koncentrācijas nometnē nobendētos ļaudis. Un tieši tur, tieši šajā tādu globālu ievērību guvušajā dienā Latvijas Valsts prezidente – ja ticam viņas preses sekretāres atstāstam – drosmīgi pieiet Vladimiram Putinam, lai nodotu viņam grāmatu, kurā pastāstīts, kā viņa valsts karagūstekņi okupētās Latvijas teritorijā nevis atradušies koncentrācijas nometnē, bet vienkārši „audzināti caur darbu”. Tik – ak vai! – visi nav šo audzināšanu izturējuši (lai gan par Salaspils nometnes upuriem grāmatā nav ne vārda).
Ja runa būtu tikai par Vīķes-Freibergas, viņas padomdevēju un visas Latvijas ārpolitikas nu jau kārtējo „prokolu”, kā arī – tā jau droši vien būs – tam sekojošajām Krievijas liekuļoti izmisušajām (un klusībā triumfējošām par šādu te propagandas kara veiksmi) vaimanām par Latvijas revanšistisko un gandrīz vai slēpti fašistisko iedabu, nebūtu vērts aizņemt šo virtuālo vietu “Delfi” portālā un tērēt portāla lasītāju enerģiju atsauksmju rakstīšanai. Sak, vai nu mazums kā tāda dzirdēts un pieredzēts.
Bet ir jau kaut kas vēl. Jau pieminētā grāmata, kuras izdošanā tiešā vai slēptā veidā noteikti ir iegrūsts pietiekami daudz nodokļu maksātāju naudas, vienkārši brēcoši parāda, ko vērta ir visa Latvijas oficiālā, no valsts kabatas savu māgu tādā vai citādā veidā pildošā vēsture, ideoloģija, politikas zinātne un saistītās nozares. Tie paši ļaudis, kuri vēl pirms divdesmit gadiem naski slavēja padomju valsts sasniegumus, „atsēdēja” partijas sapulcēs un konspektēja marksisma klasiķu darbus, nu pierāda, ka deguns pa vējam viņiem ir visos laikos.
Ak, tad „fašistu zvērības” vairs nav modē? Reku jums būs „darba audzināšanas nometne”. Ak, tad oficiālais kurss mainās? Nekas, nekas, papīrs pacieš visu. Nez kāpēc nespēju atkratīties no pārliecības, ka, ja nu pēkšņi latvju valstij sagadītos kāda jauna okupācija, šie paši vēsturnieki un valstsvīri, pat nepaknosījušies, ātri vien sāktu štancēt nākamajām paaudzēm vēstījumus par, teiksim, „Vīķes-Freibergas prettautisko buržuāzisko režīmu” – un tā tālāk, un tā tālāk.
Un vēl kas. Ja pavisam, pavisam, pavisam, pavisam nopietni, saistībā ar Vīķes-Freibergas pasniegto jauko dāvanu Putinam, soļošanu doktora Gebelsa pavadā un visu pārējo man ir viens ļoti personisks paša jautājums ļaudīm „tur augšā” – mūsu ārlietu resoram un tā vadītājam, mūsu oficiālajiem vēsturniekiem, mūsu „tautas sirdsapziņas” nesējai un pieglaimīgajiem Co. Lai gan jautājums nav īsti korekts, es tomēr atļaušos to uzdot publiski.
Jautājums ir vienkāršs: vai jūs tiešām paliekat galīgi stulbi???
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
