Kad rakstnieks lūdz atbalstu Kult.Kap.Fondam, lai radītu romānu vai dzeju grāmatu, vai kad gleznotājs to lūdz, lai gleznotu bildes izstādei, vai tie ir ar darbu nopelnīti honorāri? Nē taču. Ja Repše, pirms Jauno Laiku atnešanas tautiešiem lūdz avansā miljonu un nabagi arī Ls 300 000 saziedo, vai tas ir ar darbiem nopelnīts honorārs? Nē taču. Vai bērniem ir jārūpējas par saviem vecākiem vecumdienās? Protams. Vai es to daru? Iespēju robežās - jā. Līga pat tā, ka neatliek laika parūpēties par pašas māti. Bet vai mana māte, tā laicīgi, kultūrvēstures un nācijas tēla līmenī, nav tomēr pelnījusi kaut ko vairāk? Ir taču. Un viņa taču ir ne tikai mana Artmane, bet visas Latvijas un visas bijušās PSRS tautu Artmane, vai ne? Nu, jā taču. Vai es viņai varu dot to, ko viņa ir pelnījusi? Nē taču. Vai māsa var? Nu, nē taču. Vai būtu pareizāk noliekties pie slimās mātes auss un čukstēt: "Tev viss jāpanes, tas nekas, ka no tavas pensijas reizēm pārtiekam arī mēs, tas nekas, ka puse tās aiziet par zālēm, tikai visu panes, tas ir kristīgi, debesīs būs vieglāk..."? Nu, nē taču.
7 gadus viņa ir pareizticībā. Tikai kopš septiņdesmit gadu vecuma viņa pieskārās Baznīcai, Kristus Miesai, Dzīvajam Dievam, pie Kā viņu noveda sāpes, tik īstas un lielas, par kādām mēs vēl nevaram pat nojaust. Un viņa jau tā ir ļoti izaugusi un ļoti vīrišķīgi visu panes - zaudējumus pie miesas, operācijas, pieaugošo mazkustību, zāles, lēkmes, visu visu.

Vai man ir pienākums kaut ko izdomāt, lai cilvēki, kuriem viņas varones padomju laikos palīdzēja dzīvāk mīlēt un skaistāk dzīvot, pārbaudītu savu atmiņu, cik uzticīgi tā glabā un vairo no Artmanes dvēseles reiz viņu dvēselēs ieguldīto? Ir taču. Vai var nosaukt konkrētu summu, ko valsts vai valstis ir parādā aktrisei Artmanei? Nevar taču. Vai var izrēķināt, kāda summa būtu pietiekama, lai viņu iepriecinātu? Nevar taču. Vai miljons būtu par daudz? Nē taču. Par maz? Jā taču. Tātad, viņu var iepriecināt ikviens palīdzības apjoms, ko izdosies saziedot? Jā taču. Viņa taču ir pierādījusi, ka māk izdzīvot ar mazumiņu? Nu, jā taču. Pat ja izdotos savākt vairāk, kā vajadzīgs veselības uzturēšanai, un viņa gribētu, lai pavasarī nokrāso Murjāņu namiņam jumtu, tas taču nebūtu noziegums pret tiem, kuriem vispār nav jumta virs galvas? Nē taču. Kāpēc nē? Tāpēc, ka arī tiem viņa reiz dalīja sevi, visiem - kā nabagiem, tā bagātiem, pieņemot, ka mūža gals nav atnesis lielāku algu par iztikas minimumu.

Tātad, dāmas un kungi, laiks pārskatīt garīgi un fiziski iekrāto, atlikto vai pēdējo. Laiks padalīties ar viņu, kura sevi jums izdalījusi pilnībā - līdz audiem, līdz kapilāriem, līdz šūnām. Protams, viņa tāda nav vienīgā. Taču ir pienācis laiks patrenēties. Jo no šīs varoņu paaudzes sarukušās ierindas promceļam gatavojas vēl citi. Arī viņus būs jāpagūst iepriecināt. Kaut nedēļu, kaut pēdējo vakaru vai pretsāpju zāļu aizmigloto pēdējā saullēkta mirkli.

Mēs, kungi un dāmas, visi esam nabagi. Arī tie, kas sava nožēlojamā "es" vieninieciņam esam piekabinājuši sešas vai vairāk nulles. Mēs esam tikai nulles nuļļu galā. Vienīgais īstais Vieninieks ir Tas, Kuru Golgātā piesita Krustā.

Ja valstis šais laikos vada vairs tikai dibeni un galvas, mums, kuru krūtīs vēl šņākuļo sentimentālais un vecmodīgais ventīls - sirds, ir jātrenējas dalīties. Ja nē, var gadīties, ka negaidīta kara apstākļos mēs izrādīsimies nevis brāļi un māsas, bet marodieri.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit