Iekrist provokāciju lamatās ir pavisam viegli. Izlasīju – mea culpa! – komentārus delfi.ru publicētam rakstam par liberālnacionālismu, kas ir vēl viens, gluži vai izmisīgs, savā valstī dzīvotspējīgās un dzīvotgribošās pamatnācijas aicinājums veidot patiesu saskaņu un mierīgu līdzāspastāvēšanu visām Latvijā dzīvojošām tautām, ar cerību sirdī skaidrojot dažus jēdzienus, kuru interpretācija mazas un lielas tautas mutē allaž būtiski atšķīrusies.
Bet vai tad kāds papūlējās pievērst uzmanību niansēm, ko ikkatrā politiķu nodeldētā jēdzienā ievieš konkrēta ģeopolitiska vide un vēsturiski apstākļi? Līdz ko kāds iestājas par latviešu valodas un kultūras aizstāvību valsts līmenī, tūlīt ļoti noteikta sabiedrības daļa šos cilvēkus apsaukā par fašistiem, citē Hitleru un runā ar drudžainu, naidpilnu azartu. Sametās šķērmi, ļāvos provokācijai un nodomāju to, ko nepateikšu.
Nespēju īsti noticēt, ka 21. gadsimtā, informācijas pārbagātības, tātad arī dažādības laikmetā tik daudzi cilvēki atļauj sevi vazāt aiz deguna un vairāk tic vienas vai otras patiesības politiski tādā vai citādā krāsā mālētai ārienei nevis šīs patiesības būtībai.
Pirms nolaižos pie liberālnacionālisma patiešām pieticīgajām vēlmēm, kas izpaužas minētajā rakstā, ilustrēšu savu domu ar "globālāku" piemēru.
Kā var pastāvēt neremdināms naids, piemēram, starp divām monoteiskām reliģijām, kas – kā rāda apzīmētājs – atzīst viena Dieva esamību? Ja es šo Dievu saucu par Allāhu, bet tu kaut kā savādāk, tad tas ir valodas, kultūras tradīciju jautājums, nevis mana neinformētība vai ķecerība. Jo Dievs taču ir Viens, un mēs abi to atzīstam! To saku es, to saki tu – tad paspiežam rokas un bučojam viens otram vaigu! Bet, nē, ziņās rāda, ka mēs spītīgi ejam slaktēt cits citu "īstenā Dieva" vārdā. Kā tāda akluma lēmēti.
Tātad pa vidu ir kāds "trešais" (tikai metafora). Mazā frāzīte "ziņās rāda" te ir galvenais saistošais elements. Politika un vara, šīs divas mātes, kas nevainīgi – jo tēva nav un nevar būt – ieņēmušas šo "trešo", organizē jaunu omnipotentu rīku, kura galvenais uzdevums ir pūst. Pūst miglu acīs.
Iemesli, kāpēc jāpūš, var būt visdažādākie – peļņa, paštīksme, vājības u. tmldz. Latvijas informācijas telpā sapūsts ir tik pamatīgi, ka jau sabiezējis pamatīgs, stingrs "Berlīnes mūris", kas, pateicoties Latvijas oficiālajai varai un Kremļa nesavtīgam atbalstam, kopš 1989.gada pie mums ir centīgi būvēts no jauna. Tagad tas lieliski pilda savus ideoloģiskos uzdevumus, dzelžaini norobežojot informāciju, kas veido latviešu un krievu pasauluztveri.
Mani pat tik daudz neinteresē, kas to ir paveicis, daudz svarīgāks ir veiksmīgais rezultāts, kas diemžēl neko labu neliecina – kā jau teicu – par mūsu neatkarības oficiālajiem sargiem. Par šo "veiksmes stāstu" runā arī Dmitrijs Petrenko (Rīgas Laiks, decembris, 2008), sakot, ka negatīvo Latvijas tēlu Krievijas medijos nu vairs neveido Kremlī, to dara paši mūsu krievu preses žurnālisti, kas te uzauguši un ir mūsu valsts pilsoņi. Es vēl saprotu pēc Otrā Pasaules kara uzvaras eiforijā apmulsošos veterānus, kas pēc tālajiem kara ceļiem bija tik paguruši, ka nespēja atgriezties mājās, nespēja apgūt atbrīvotās valsts valodu un uzskatīja, ka strādāt pēc tik gara ceļa un lieliem nopelniem arī neklājas, turpinot, kā vēsta anekdote, mūs atbrīvot no desas, gaļas un privātīpašuma. Es vēl saprotu māksliniekus vai sportistus, kas, sasnieguši slavas zenītu, iekoduši uzvaras auglī, iedomājas, ka viņiem ir izsniegtas īpašas atļaujas lepoties ar kaut ko tādu, no kā parasti mēdz ārstēties.
Bet kā saprast tos ārēji it kā veselīgos un sociāli aktīvos ļaudis, kuri joprojām neatzīst Latvijas valsts tiesības nodrošināt latviešu valodai un tās nesējiem vislabvēlīgākos apstākļus izdzīvošanai? Kuri naidpilnā, ironiskā vai demagoģiskā retorikā joprojām pieprasa "dokumentu", uz kura būtu skaidri un gaiši rakstīts – krievi okupēja Latviju? Vai šāds papīrs darītu nebijušas tūkstošu un tūkstošu padomju varas paveiktas nevainīgu latviešu slepkavības un izsūtīšanas ar visām ģimenēm? Vai pēc šāda papīra saņemšanas visi krievi sāktu runāt latviski? Vai arī "viņpus mūra" sēdošajiem politiķiem pēkšņi rastos apskaidrība, kurā valstī viņi dzīvo?
Sāpīgākais ir tas, ka šādai retorikai joprojām ir dzirdīgas ausis, tai ir sava informatīvā telpa, ko – gluži kā senāk – sargā biezs dzelzs priekškars un ka Latvijas vara, izglītības un tiesiskuma sistēma visus šos gadus neko te nav varējusi darīt.
Tāpēc arī tapa šī rakstnieku un dzejnieku (vai kāds ievēroja, ka starp viņiem nav politiķu vai partiju piederīgo?) uzruna, priekšplānā izvirzot ideju par liberālnacionālismu, ideju par mazas nācijas mazās valodas izdzīvošanas iespējām savā valstī. Savā. Jo kontekstā ar laikmeta pārvērtībām arvien spilgtāk kļūst redzams, ka mazas nācijas patiesās valsts robežas ir tās, ko izteiktāk vai mazāk izteikti, vai pavisam blāvi iezīmē valodas dzīpars. Valodas tinte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!