Nu jau vairākus gadus Latvijā ir divi kalendārie mēneši, kas ap sevi veido ne vien svētku, bet arī politiskās ažiotāžas auru. Tie ir marts un maijs. Vienā daļa iedzīvotāju piemin latviešu leģionārus, citā sarkanarmiešus, savukārt vēl citi dodas jautrā gājienā kopā ar homoseksuāļiem. Izklausās gana naivi un jautri, taču diemžēl ir pilnīgi pretēji.

Lielākā daļa latviešu politiķu katru gadu aizvien vairāk saliec savas muguras prokrievisko spēku ažiotāžas priekšā, kas pārvērtuši kluso un mierīgo varoņu – leģionāru dienu par „fašistu” un riebīgo latviešu nacionālistu (lasīt gansu) svētkiem, kas izskaužami jebkuriem paņēmieniem, padarot latviešus bezmaz vai par lielākajiem nacisma noziedzniekiem...

Pēc leģionāru dienas seko ne mazāk diskutētā un aprunātā „uzvaras diena”, jeb latviešiem – okupācijas diena – 9.maijs. Pēc būtības – diena, kad tādi paši kara veterāni kā leģionāri (arī latvieši tika ļoti lielā vairumā iesaukti sarkanajā armijā) tikai no pretējās puses piemin savus cīņu biedrus – gan dzīvos, gan kritušos. Ja abiem šiem pasākumiem noņemtu politisko un radikālo plīvuru, tie paliktu par vispārcilvēciskiem piemiņas pasākumiem, bet tagad vairs nekādi ne..

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit