Prihvatizācijas klasika

Kā to panākt? Šis gadījums izskaidrojams vienkārši: 2001. gadā Privatizācijas aģentūras valde nosaka, ka viesnīca „Rīga” pārdodama par 7,5 miljoniem latu privatizācijas sertifikātos – tātad par 268 tūkstošiem sertifikātu, kuri tolaik bija iegādājami par nepilniem 450 tūkstošiem latu. Šādu naudā izsakāmu summu tad arī vismaz desmit miljonus vērtās ēkas privatizācijā iegulda Gunta Indriksona kompānija, kurai papildus tam vēl jāsamaksā 5,2 miljoni dolāru darījumā iesaistītajai Latvijas Universitātei.

Tie tad arī ir faktiski visi būtiskie oficiālie izdevumi, savukārt ieņēmumu ailē ir atrodami gluži citi skaitļi: „Hotel Investments” „Rīgu” privatizē 2001. gadā, tiek noslēgts līzinga līgums ar „Lateko banku”, taču beigās viesnīca pāriet bankas īpašumā, bet „Hotel Investments” paliek ar saviem no bankas saņemtajiem 10,5 miljoniem latu. Un te arī iznākums: pēc divus gadus ilgušā darījuma „Hotel Investments” 2003. gada tīrā peļņa ir vairāk nekā 9 miljoni latu. Brīnums nav arī tas, ka jau 2005. gada sākumā „Hotel Investments” īpašnieki nolemj sākt uzņēmuma maksātnespējas procesu, - kompānija, tā sacīt, savu sūtību ir piepildījusi.

Vēl kādu nevis tālajos „mežonīgā kapitālisma” gados, bet jau gandrīz mūsu dienās notikuša superdarījuma piemēru? 1994. gada maijā toreizējais valsts uzņēmums „Rīgas vagonu rūpnīca” aizraksta vēstuli Privatizācijas aģentūrai, paziņojot, ka līdzekļu trūkuma dēļ nolēmusi sporta bāzes „Vagonbūvētājs” uzturēšanai iesaistīties jaunveidojamā SIA „Ķeizarmežs”, ieguldot tajā sporta bāzi un pretī saņemot 30% kapitāldaļu jaunajā kompānijā. Savukārt par pieaicināto valsts īpašuma „uzturētāju” kļūst „Skonto” grupas uzņēmums „Interskonto”.

Privatizācijas aģentūra šo ierosmi vārda tiešā nozīmē momentāni atbalsta, visu ieguldāmo valsts mantu turklāt novērtējot par nedaudz vairāk kā 31 tūkstoti latu. Savukārt pēc gada sporta bāze tiek privatizēta, un privatizācijas noteikumi ir, maigi izsakoties, privatizētājiem ļoti izdevīgi – naudā jāmaksā puse no jau minētā 31 tūkstoša latu, bet otra puse – privatizācijas sertifikātos. Pat pieņemot, ka sertifikāti „Skonto” jāpērk par latu gabalā (tirgus cena gan tolaik ir zemāka), kopā sporta bāze privātuzņēmumam „Interskonto” izmaksā nepilnus 17 tūkstošus latu.

Nākamais solis ir iekārojamā Mežaparka zeme: 1997. gadā no zemes tajā pašā Ezermalas ielā 30 atsakās Rīgas pašvaldība, savukārt valsts divus gadus vēlāk nolemj to privatizēt. Protams, priekšroka ir uz zemes gabala (12,6 hektāri) esošo ēku īpašniekiem, un rezultātā par kadastrālo vērtību novērtētās zemes privatizācijas cena tiek noteikta 705 tūkstošu latu apmērā. Taču, tā kā 80% summas atkal tiek atļauts maksāt kompensācijas sertifikātos, 12,6 hektāri Mežaparkā „Skonto” vīriem tiek par nedaudz vairāk kā 200 tūkstošiem latu, ja par pamatu ņem tālaika kompensācijas sertifikātu tirgus cenu (3 lati gabalā).

Kas no visa tā izriet? Saskaitot kopā visas izmaksas, iznāk, ka viens kvadrātmetrs Mežaparka zemes „Skonto” izmaksā 1,7 latus. Savukārt, kad vēl gadu vēlāk interesentiem jau tiek piedāvāti apbūves gabali šajā pašā vietā (kopā gandrīz 30 tūkstošu kvadrātmetru platībā), cena jau ir 60–80 dolāri par kvadrātmetru. Tas nozīmē, ka par ceturto daļu no zemes, kura kopumā izmaksājusi 201 tūkstoti latu, „Skonto” iegūst vismaz piecreiz lielāku summu – pēc zemesgabalu piedāvājumiem presē lēšams, ka vairāk nekā 1,2 miljonus latu.

Un, protams, beigu beigās izrādās, ka aiz visām otršķirīgajām figūrām un formālajiem privatizētājiem stāvējis tas pats Guntis Indriksons: pirmoreiz viņš „Ķeizarmeža” dalībnieku vidū parādās tajā pašā zīmīgajā 1997. gadā – un uzreiz ar 62% kapitāldaļu. 2001. gada augustā par viņa kapitāldaļu īpašnieku gan kļūst Dainis Kalnpurs, taču pārējie 38% joprojām pieder SIA „Skonto FC” – un šajā kompānijā G. Indriksonam savukārt pieder 85% kapitāldaļu. Turklāt jāņem vērā tāds „sīkums” kā ievērojamais zemes gabals (pēc pašreizējām cenām aptuveni miljonu latu vērts) tajā pašā Ezermalas ielā 30, kuru Guntis Indriksons atstāj savas privātmājas būvei.

Protams, ne jau katram ir pa spēkam šādi darījumi, – tādi visvieglāk veicami, ja otrā pusē ir valsts vai pašvaldība. Un metodes? Daži šādos darījumos iesaistītie Latvijas miljonāru saraksta dalībnieki ir pārsteidzoši vaļsirdīgi – piemēram, no šai tēmai veltītiem Gunta Indriksona spriedumiem varētu izveidot vai nelielu amatpersonu pareizās piejaucēšanas rokasgrāmatu. „Politikā un politiķos es nekādu naudu neesmu ieguldījis,” viņš saka kādā intervijā. Taču uzreiz skan piebilde: „Apzināti neesmu ieguldījis – lai aprēķinātu, risinātu kaut ko, meklētu kaut kādu labumu. (..) Nediktēju agrāk, nediktēju tagad un nediktēšu nekādus noteikumus, bet, ja kādam no paziņām vajag palīdzēt, es esmu gatavs.”

Bet… „Man ir divi trīs cilvēki katrā partijā.” Un ne jau partijā vien – lūk, ko Gunta Indriksona bijušais nedraugs Armands Stendzenieks savulaik presē pavēsta par tikšanos ar nu jau tāpat bijušo Ekonomikas policijas šefu Viesturu Briedi: „Viņš ir muļķis, Viesturs. Viņš ienāk iekšā un manā klātbūtnē saka: „Nu, Gunča, pēdējais jautājums baigi forši izgāja cauri, veči paldies saka par nopelnīto naudiņu. Dragā jaunu shēmu, večiem naudu vajag.””