Kirova Lipmana apakšbikses ‘no kutjūra’

Daudz izplatītāku tendenci pārstāv Raimonds Gerkens ar savu pussimta kvadrātmetru garderobi un Kirovs Lipmans, kurš presei gatavs atklāt pat to, ka uzskata par nepieciešamu visu mugurā vilkto – no apakšbiksēm līdz uzvalkam un kurpēm – saskaņot, lai tas būtu „no viena kutjūra” (iecienītā trijotne – „Versace”, „Ferre”, „Armani”), vai daiļā dzimuma pārstāves. Nu, kaut vai bijušā „Lukoil Baltija R” valdes priekšsēdētāja Haima Kogana kundze Ieva Grīnberga, „Lietišķās informācijas dienesta” īpašniece Aiva Vīksna vai Jūlija Krūmiņa kundze Jeļena, kuras par katru drēbju skapī atrodamo kleitu gatavas izstāstīt vai visu tās biogrāfiju – no iegādes vietas un laika līdz cenai un brendam.

Un tāpat ir arī ar tādu intīmu lietu kā dāvanas tuvajiem cilvēkiem – turklāt arī šajā jomā cauri spīd „self made” Latvijas miljonāram raksturīgais praktiskums: „Naudas taču ir pietiekami, par to var nopirkt ne tikai dāvanu, bet arī ziedus, cik vien sirds kāro,” nosaka Jūlijs Krūmiņš, savukārt Gunta Indriksona un Valērija Kargina kundzes ar vīriem vienojušās, ka pašas izvēlēsies sev dāvanas, – jautājums tikai, kurš būs pircējs…

Tāpat faktiski neviens no plašāk pazīstamajiem Latvijas miljonāriem nespēj noturēties, plašākai sabiedrībai caur presi neizrādot savus tagadējos mājokļus, tā nepārprotami atgādinot jau pieminētās Irēnas Pulkinenas atmiņas par jaunības ciešanām, ārzemēs staigājot gar svešām villām un noraugoties greznajās lustrās. Faktiski līdz ar pirmās „lielās naudas” parādīšanos šīs ciešanas tiek kompensētas ar uzviju – hronoloģiski pirmās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā parādās rēgainās divu, trīs un pat četru stāvu ķieģeļu savrupmājas, un tikai mazpamazām „jaunajiem latviešiem” nāk atskārsme par to, kas ir arhitektūra un kas ir īsti dārgi un prestiži materiāli. Tam vēl klāt pieskaitot pašu ēku pasūtītāju ambīcijas un gaumi vai tās trūkumu, nav ko brīnīties par ārkārtīgi plašo miljonāru mitekļu spektru.

Turklāt miljonāru fantāzijai faktiski nav robežu – viņu mitekļos var atrast neskaitāmus ziemas dārzus ar žirafju skulptūrām gandrīz vai dabiskā izmērā, segtos tenisa kortus, gleznu galerijas un pat Gūtmaņalas imitāciju, atpazīt salīdzinoši slavenu arhitektu rokrakstus, ieraudzīt visās pasaules malās augošus kokus un krūmus, satikt ar elektromobiļiem braukājošus saimnieka bērneļus, aplūkot monumentālas skulptūras, sadraudzēties ar visdažādākajiem, arī Latvijā nekad nemanītiem dzīvniekiem. Griestus tur balsta marmora kolonnas, starp kurām karājas Veronas kristāla lustras, īpaša būs pat saunas apdare – no īpašas nesakarstošas Āfrikas koka sugas, bet telpu, kurā nav pat tūkstotis grāmatu, grāmatizdevēja – miljonāre vienalga sauks par bibliotēku.

Un tieši tāpat šīs kādreizējo trūkumu kompensējošās aizvien monumentālākās būves netiek dēvētas par mājām, – dažādu ēku ar vārdu „villa” nosaukumā vien ir jau vairāki desmiti, un nu tām aizvien biežāk sāk pievienoties plašāki ēku kompleksi, gandrīz veseli ciemati (kā Ventspils mēram Aivaram Lembergam) un pat muižas – jauno muižkungu godā citu vidū nonākuši gan bijušais naftas biznesmenis Valentīns Kokalis, gan viesnīcniece Mairita Solima, gan datorkompānijas „Elko grupa” akcionārs Kaspars Viškints, gan finanšu kompānijas „Bastions ZS” akcionāre Daila Vīksne–Pizika.

Protams, ir nepieciešami arī īsti vai izdomāti, taču respektabli šo būvju slavētāji, – piemēram, Jūlijs Krūmiņš apgalvo, ka Ilze Jurkāne viņa mitekļa dizainu atzinusi par pārāku nekā viņas apciemotajai Rokfelleru mītnei. Turklāt nešķiet, ka šī „draudzīgā sacensība” tuvākajā laikā varētu rimties: tikko par plānu pārtrumpot Valentīnu Kokali un Jūliju Krūmiņu ir paziņojis Raimonds Gerkens, kad lielākais Latvijas zemes īpašnieks Gatis Saknītis paziņo, ka par 30 000 latu iegādātu sirdij ļoti tuvu (lai gan uz visiem citiem zemes gabaliem skatījies kā uz “darba rīkiem”) īpašumu Baltezerā no negodīga darījumu partnera atpircis par 1,2 miljoniem eiro un tagad plānojot uz tā uzbūvēt villu, kurā līdz ar apkārtnes labiekārtošanas un sakopšanas darbiem kopumā tikšot ieguldīti 15 miljoni latu.

Šis pats sacensības un izrādīšanās gars ir dzīvs, rīkojot dažādus saviesīgus pasākumus. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē par iespēju virsotni tiek uzskatītas „Parex” īpašnieku rīkotās jubilejas, kurās tiek ielūgtas apvītušas pasaules estrādes zvaigznes. Taču 90. gadu beigas un jo īpaši jaunā gadu tūkstoša sākums nāk ar jauniem sasniegumiem: Ainārs Šlesers dzimšanas dienas svinībām izīrē Melngalvju namu, Ventspils tranzīta klusā „zemūdene” Mamerts Vaivads savas dzimšanas dienas svinības sarīko Mazajā ģildē, sanākušajiem viesiem liekot atminēties operdziedātāju koncertu un septiņus ēdienu maiņu, taču visus „pārspļauj” „Rietumu bankas” lielākais akcionārs Leonīds Esterkins: apgāžot apgalvojumus par savas nācijas skopumu un sīkstumu, viņš 50. jubilejā sarīko grandiozas svinības, „izrakstot” no Krievijas superslavenu scenogrāfu kā pasākuma organizētāju, pustūkstoti viesu no visas pasaules uz sava rēķina izmitinot „Maritim Park Hotel” un „Grand Palace” viesnīcā, divas dienas viņus visus izklaidējot, ēdinot, dzirdinot un par to visu samaksājot, pēc dažādām ziņām, pusmiljonu vai pat miljoni eiro.

Bez sacensības Latvijas miljonāri neiztiek, plānojot arī ārzemju braucienus. Jau atkal uz pirkstiem skaitāmi tie, kuri veic cilvēka spējas patiesi apliecinošus maršrutus – kā augstskolas „Turība” lielākais īpašnieks Juris Birznieks, uzkāpjot Elbrusā, vai nekustamo īpašumu biznesmenis Aldis Plaudis, nirstot pie vaļiem Antarktīdā. Toties citi… gan Jānis Lasmanis un Ieva Plaude, gan Arnis Apsītis ar kundzi Valdu pat ceļojumus uz tādām tūristu zemēm kā Taizeme, Bali, Birma un Indonēzija cenšas pasniegt kā ekstrēmus piedzīvojumus; „Spilvas” bijusī īpašniece Lolita Bemhena presei līdzīgi izsakās par citas tūristu paradīzes – Galapagu salu apmeklējumu, neatpaliek arī „Latvijas energoceltnieka” valdes priekšsēdētājs Jānis Kols, kurš par asām izjūtām klāsta, apciemojis turīgus tūristus tāpat atplestām rokām gaidošo Dominikānu un Šeišeļu salas.