Prokurors Pundurs vēršas ECT par tiesībām uz atklātu lietas izskatīšanu

ECT lūgusi Ministru kabinetu izteikt savu viedokli šajā lietā. Valdība otrdien minēto jautājumu skatīja Ministru kabineta slēgtajā daļā, bet nekādu informāciju žurnālistiem par to nesniedza.

Lietas pirmsākumi meklējami pirms aptuveni pieciem gadiem, kad prokurors, braukdams ar velosipēdu, iekļuvis ceļu satiksmes negadījumā. Tajā dienā Vecrīgā noticis Krievijas mūziķa Filipa Kirkorova koncerts. Prokurors braucis ar velosipēdu, bet netālu no viņa - automašīna, kurā pasažiera priekšējā sēdeklī atradusies kāda advokāte, pie stūres sēdējis viņas vīrs, bet aizmugurē - kāds radinieks, jauns puisis. Automašīna pēkšņi apstājusies, un jaunais puisis izkāpis, bet Pundurs ietriecies automašīnas durvīs.

Prokurors pēc negadījuma nogādāts slimnīcā. Tā kā Vecrīgā bijis koncerts, apkārt bijuši daudz policistu un viens no blakus esošajiem izsaucis Ceļu policiju un neatliekamo medicīnisko palīdzību. Notikuma vietā policijas darbinieki fiksējuši negadījuma apstākļus, protokolā ierakstījuši arī jaunā puiša personas datus un dzīvesvietas adresi.

Pēc tam policija pieņēmusi lēmumu, ka vainīgā persona - jaunais puisis - izdarījis administratīvo pārkāpumu, taču viņu nevar sodīt, jo viņš esot aizbēdzis no notikuma vietas, un viņu nevarot identificēt un atrast. Policija savā lēmumā par atteikšanos ierosināt krimināllietu arī norādījusi, ka Pundurs neesot nekur ārstējies, lai gan pēc negadījuma viņš to esot darījis, arī gulējis slimnīcā. Automašīnas vadītājs un advokāte esot apgalvojuši, ka vainīgo - savu pasažieri - viņi nemaz nepazīstot.

Pundurs bijis šokā "par amatpersonu klajajiem meliem" un mēģinājis atrisinājumu lietā panākt tiesiskā ceļā - vairākkārt lūdzis policiju un prokuratūru rūpīgāk pārbaudīt lietas materiālus, kā arī atrast un nopratināt tiesībsargu, kurš pa rāciju izsaucis policiju uz notikuma vietu. Policija esot apgalvojusi, ka neesot zināms aizbēgušais puisis, nevarot noskaidrot policistu, kas izsaucis uz notikuma vietu Ceļu policiju un neatliekamo palīdzību, neesot neviena liecinieka utt.

Pundurs uzskata, ka policija tīši ilgstoši meloja un šos melus atbalstīja arī uzraugošā institūcija - prokuratūra, jo it kā aizbēgušā vainīgā personas dati visu laiku esot bijuši pārkāpuma lietā, policists, kas redzējis notikušo, notikuma vietā neatradies nejauši, bet viņš tur bijis nosūtīts dežurēt, jo noticis koncerts, un Ceļu policiju un neatliekamo palīdzību viņš izsaucis pa savu dienesta rāciju. Ceļu policijas inspektore, kas skatījusi šo lietu, sākumā apzināti esot vilcinājusi laiku, bet pēc tam apgalvojusi, ka šo policistu neesot iespējams atrast, jo policijas izsaukumi glabājoties tikai trīs mēnešus. Viņa esot arī apgalvojusi, ka neesot iespējams atrast aizbēgušo pasažieri un nevienu liecinieku.

Cietušais apgalvoja, ka advokāte, kurai piederējusi mašīna, esot vairāku prokuroru kursabiedrene un drīz pēc notikušā esot apmeklējusi atbildīgo policijas inspektori, kā arī esot atnākusi uz prokuratūras galveno ēku it kā vienkārši parunāt ar savām paziņām.

Pundurs pēc atteikuma ierosināt krimināllietu vēlējies iepazīties ar lietas materiāliem, taču viņam tas atteikts "visos līmeņos", tā viņam neesot dota iespēja "norādīt uz to, ka visos policijas un prokuratūras lēmumos ir sarakstīta apzināta nepatiesība gan par it kā aizbēgušo vainīgo, gan par policistu, kuru nevarot atrast, gan par citiem lietas apstākļiem".

Līdz ar to viņam bijusi liegta iespēja vērsties tiesā pret vainīgo ar civilprasību. Prokurors domā, ka atsevišķi ieinteresēti tiesību aizsardzības iestāžu darbinieki tīši slēpa vainīgo un izmantoja to, ka viņu pieņemtos lēmumus pārsūdzēt tiesā publiskā atklātā tiesas procesā nebija iespējams.

Pundurs nevēlējās nosaukt summu, kuru lūdz piedzīt no Latvijas valsts ECT, jo tā viņam neesot svarīga. Vēršoties ECT, prokurors vēloties panākt, lai atzītu "morālo zaudējumu par amatpersonu visatļautības sindromu mūsu valstī".

ECT skatīs Pundura pieteikumu attiecībā uz diviem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības koncepcijas pantiem. Konvencijas 6.pants paredz, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu laikus neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Savukārt 13.pants paredz, ka ikvienam, kura tiesības un brīvības tiek pārkāptas, ir efektīvas aizsardzības nodrošinājums valsts institūcijās, lai gan pārkāpumu izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.

Pundurs sacīja, ka lielas cerības uzvarēt šajā lietā viņš nelolo, lai gan uzskata, ka pēc būtības viņam ir taisnība. Tā kā pierādījumu vākšanā un apsūdzību atspēkošanā Latvijas valsts pārstāvji var izmantot tādas iespējas, kādas viņam kā privātpersonai nekad nebūs pieejamas, viņš jau sākotnēji atrodoties nevienlīdzīgā pozīcijā ar valsti.

Pundura skatījumā neviens ierēdnis vai tiesnesis ārzemēs "nevar iedomāties, ka augstas citas valsts amatpersonas var tik ciniski rakstīt visparastāko nepatiesību un nekādi par to neatbildēt". Pēc Pundura teiktā, viņam tagad jāpierāda, ka "viņš nav zilonis, ka viņam nav snuķis, ka viņam nav ziloņa ausis un ka viena viņa auss nav lielāka par otru".

Pundurs domā, ka ne visai pareizi sabiedrībā esot priekšstats, ka tie, kuri iesniedz sūdzības ECT, ir ļaunākie valsts ienaidnieki - bieži esot tieši otrādi. "Katra pilsoņa tiesības ir cīnīties par savām tiesībām, un tas ir tiesiskas valsts princips, tādēļ ne visi cilvēki, kas tiesājas, ir Latvijas valsts ienaidnieki," sacīja Pundurs, kura skatījumā situācijas bieži esot tādas, ka, ja no ārienes ECT "nespiedīs" valsts amatpersonas un līdz ar to valsti kopumā ievērot elementāras cilvēktiesības, tad ierēdņi paši savu vainu nekad neatzīs un nelabos. ECT, pēc Pundura domām, ir viens no instrumentiem, kā piespiest ierēdņus ievērot cilvēktiesības un radīt normas, kas to nepieļauj.

Viņa skatījumā neesot arī pareizi, ka informācija par pret valsti uzsāktajām lietām ECT Latvijā tiek uzskatīta par slepenu. Šādi informācijai jābūt publiski pieejamai, tāpat kā informācijai par visās citās Latvijas tiesās skatāmajām lietām.