Tiesa piespriež mātei atdot bērnu tēvam Vācijā

Irīna Vācijā ieradās pirms četriem gadiem. "Atvaļinājumā aizbraucu ciemos pie draudzenes. Ismails bija draudzenes drauga draugs. Viņš man pievērsa uzmanību, iemīlējos," stāsta Irīna, kurai tolaik bija 22 gadi. Irīna nolēma palikt Vācijā pie jauniegūtā drauga, raksta "Diena".

Irīna Ismailu pieņēma pat tad, kad uzzināja - viņam Turcijā ir trīs bērni no pirmās sievas. "Ismails paskaidroja, ka viņam bijis stingrs tēvs. Nomirusi māte, un mājās vajadzēja sievietes rokas. Tēvs piespiedis viņu apprecēties, taču pirmo sievu neesot mīlējis. Pārdevis sievai pūrā doto zeltu un aizbraucis uz Vāciju."

Tā kā Ismails Vācijā dzīvo jau 15 gadu, Irīna nodomāja, ka tā ir tāla pagātne. Pieteicās mazulis, un pāris apprecējās. "Pēc kāzām viņš parādīja savu īsto es," laikrakstam stāsta Irīna. "2003.gadā Ismailam nomira tēvs, un viņš aizbrauca uz bērēm. Pēc tam uzzināju, ka Ismaila pirmā sieva no viņa gaida ceturto bērnu. Viņa dzemdēja aprīlī, es tā paša gada augustā," aizvainojumā par vīra sānsoli dalās Irīna.

Ismails nepatīkamus pārsteigumus sagādājis arī sadzīvē. "Viņš uzskatīja, ka uz maniem pleciem ir māja un bērns. Es viņam biju kā lupata, kas tīra māju. Pats staigāja apkārt. Katru dienu teica, ka iet uz mošeju. Kā no rīta aizgāja, tā atpakaļ bija vēlu vakarā," stāsta Irīna, norādot, ka kopdzīves laikā vīrs strādājis tikai pusgadu. "Pārējo laiku dzīvojām no pabalstiem."

Nepatīkami bijuši arī Ismaila centieni padarīt Irīnu par musulmani, liekot mainīt arī ģērbšanās paradumus - lika ģērbt garus svārkus un blūzes, lai nekas nav atkailināts. "Sākumā spieda arī valkāt lakatu, bet es pretojos." Kopdzīves laikā Ismails izcēlies pat ar agresiju- gan pret Irīnu, gan bērnu. "Tagad viņš pats to noliedz, bet man jau pierādījumu nav! Ārsta slēdziens Latvijā vairs neder. Vācijā neiedomājos vākt pierādījumus."

Šī gada 6.janvārī Irīna ar bērnu ieradās Latvijā un uz Vāciju atpakaļ nav braukusi, un arī to negrasās darīt. "Kad atgriezos ar bērnu Latvijā, no mums abiem bija kauli un āda. Dāvids četru gadu vecumā svēra tikai 12,5 kilogramus," stāsta Irīna.

Tūlīt pēc atbraukšanas uz Latviju viņa sākusi kārtot šķiršanās dokumentus, lai gan zina, ka Ismails šķirties negrib. Ismails jau pirms Irīnas došanās uz Latviju zināja par Irīnas nodomu pārcelties uz dzīvi Latvijā pavisam. "Viņš negribēja laist, brīdināja, ka mani saņems ciet policija un atņems bērnu." Par Hāgas konvenciju, kurā noteikta kārtība, kādā drīkst šķērsot robežu ar bērnu, Irīna gan nav zinājusi. Arī tagad par likumdošanu un tiesas lēmumu Irīna ir šokā, norādot, ka viņai neliekas loģiski, ka viņa varētu būt nozagusi bērnu, ja Dāvids kopš dzimšanas ir Latvijas pilsonis. Viņa arī uzsver, ka par bērnu rūpējas un strādā, lai viņu uzturētu.

Tiesu process sākās šī gada jūnijā. Pirmā instance nolēma, ka bērns jāatgriež Vācijā sešu nedēļu laikā. 10.septembrī lēmumu kā nemainīgu noteica arī otrā instance. Irīna grasās ierosināt apelāciju. Irīnu izbrīnījis arī ierēdņu cinisms, piedāvājot aizbraukt uz Vāciju un dzīvot sociālajā mājā.

Ar pašu Ismailu "Dienai" sazināties neizdevās - viņa mājās telefons ir atslēgts.

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājs Agris Skudra laikrakstam norāda, ka ministrija kā Latvijas centrālā iestāde civiltiesiskās bērnu nolaupīšanas lietās ieņem neitrālu pozīciju, neaizstāvot vienas vai otras puses intereses, bet gan vadās pēc Latvijai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem un ES tiesību aktiem.

Tomēr nevienā tiesu lēmumā nav noteikts, ka bērns jāatdod bērna tēvam, vai arī, ka mātei aizliegts doties uz attiecīgo valsti kopā ar bērnu. Risinot jautājumu par bērna atgriešanu vai neatgriešanu saskaņā ar konvenciju, nevar tikt risināti jautājumi par bērna aizgādību, aprūpi vai atbildību kopumā. Konvencijas mērķis ir pēc iespējas ātrāk atgriezt bērnu atpakaļ valstī, kas bija viņa dzīvesvieta pirms prettiesiskās aizvešanas vai aizturēšanas, lai tur risinātu vecāku strīdus jautājumu attiecībā uz atbildību par bērnu.