Cenu amplitūda par parādu piedzīšanu ir plaša, ziņo laikraksts: tā svārstās no dažiem procentiem līdz pat pusei no parāda summas. Tiesa, esot arī gadījumi, kad kreditoram par parāda piedziņu nauda netiek prasīta, bet tiek palūgts pieņemt uzņēmuma valdē kādu no parādu piedzinēju firmas pārstāvjiem. "Un tad pēc kāda laika valde ir pilna ar visādiem puišiem, bet uzņēmējam vairs nekas nepieder," laikrakstam paudis Lūks, piezīmējot, ka vēl problemātiskāki esot gadījumi, kad parādnieks vainu noveļ uz kādu citu personu, kas naudu nav atdevis viņam.
Parādu piedzīšanas firmu pārstāvji laikrakstam atzinuši, ka pēdējā laikā pieaudzis uzņēmumu skaits, kas piedāvā kreditoriem tā saukto "door to door" pakalpojumu, kad parādu piedzinējs ar klienta pretenzijām vēršas pie parādnieka. Firmas "Lindorff" direktore Aleksandra Baranova laikrakstam norādījusi, ka šāda prakse likumos nav noregulēta un tāpēc esot ļoti grūti noteikt, kur beidzas korekta darbība, un kur sākas iebiedēšana vai fiziska izrēķināšanās.
Tāpat ir audzis ir gan parādnieku skaits, gan parāda piedzīšanas procesa ilgums, kā arī vidējā parāda summa. Ja agrāk tā bijusi vien 50 lati, tad tagad tā sasniegusi 150 latu atzīmi. Savukārt parāda piedzīšanai tagad nākas veltīt pusgadu vai pat vēl ilgāk agrāko pāris mēnešu vietā.
Arī "Creditreform Latvia" valdes loceklis Māris Baidekalns laikrakstam atzinis, ka valstī trūkst tiesiskā regulējuma. "No malas skatoties, ar parādu piedziņu var nodarboties ikviens. Likumdevējs neprasa šai nodarbei ne licenci, ne kādu speciālu kvalifikāciju."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!