Eksperti: nav vienprātības plašu protestu rīkošanai

Tas savukārt cilvēkus mudina meklēt veidus individuāla protesta paušanai, par ko varētu tikt uzskatīta ne tikai "telšu pilsētiņa" pie valdības ēkas, bet arī aizbraukšana no valsts.

"Nācijai ir problēmas un neprasme sadarboties, jo savstarpējā uzticība ir mazāka nekā starp citām nācijām," uzskata sociologs Arnis Kaktiņš, "Varam turēt ļaunu prātu uz valdību un līdzcilvēkiem vai īstenot kluso sabotāžu pret valsti, piemēram, nemaksājot nodokļus, vai arī braucot prom."

Arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka cilvēkiem joprojām nav kopīgas idejas, par ko iestāties. Piemēram, vairāki no protestētājiem iepretim Ministru kabineta ēkai prasījuši ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu valstī. "Protams, šai idejai ne visi piekrīt, bet domāju, ka aptuveni 90% Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, par ko ir runa," viņš norāda. Nereti paustās idejas nemaz nav sasniedzamas.

Tādēļ, viņaprāt, plašas protesta akcijas iespējamas tikai tad, ja notiks kādi būtiski pavērsieni valsts politikā, kas varētu vairot agresīvu noskaņojumu. Kā piemēru šādiem pavērsieniem Sedlenieks min valdības maiņu, pie varas nonākot kādam no trim "oligarhiem" - Andrim Šķēlem, Aināram Šleseram vai Aivaram Lembergam, kuri paziņojuši par gatavību stāties valdības vadītāja amatā.

"Tie trīs, kas raujas, īsti neapjauš, pa kādu plānu ledu viņi staigā, jo iemesls, manuprāt, kādēļ visi budžeta samazinājumi un nākamā gada budžeta pieņemšana notika relatīvi mierīgi, bija tādēļ, ka nevienam nebija īsti pret ko vērsties un bija skaidrs, ka neviens neko labāk nevar izdarīt," norāda sociālantropologs, kurš uzskata, ka pašreizējais valdības vadītājs Valdis Dombrovskis (JL) vismaz netiek turēts aizdomās par vēlmi budžetā samazinātos līdzekļus nozagt. Taču situācija būtu citāda, ja valdības priekšgalā būtu kāds no iepriekš minētajiem partiju līderiem.

Arī Kaktiņš piekrīt, ka masveida protesti bez īpaša iemesla pašlaik ir maz iespējami, jo, lai arī sabiedrības noskaņojuma indikatori rāda, ka iedzīvotāji šobrīd ir noskaņoti ļoti pesimistiski un slīgst depresijā, kopumā noskaņojumam ir tendence pat nedaudz uzlaboties. Turklāt pat 2010.gada budžeta apspriešanas laikā, kad bija gan iemesls, gan konteksts dažādām akcijām, lai izdarītu spiedienu uz lēmuma pieņēmējiem, sabiedrība nebija gatava to darīt.

"Ja iedzīvotāji nespēja to izdarīt tad, tad šobrīd, kad pamats un jēga ir zudusi, teorētiski to vēl ir iespējams darīt, bet, praksē - diez vai," uzskata sociologs, kurš arī ir pārliecināts, ka sabiedrības noskaņojumu varētu mainīt tikai dramatiski notikumi.

Tomēr Kaktiņš uzsver, ka, lai arī skaļu un plašu protestu formā nav izpaudies rudenī prognozētais "sociālais sprādziens", tas nenozīmē, ka nekas nebūtu šajā ziņā nebūtu noticis. "Sprādziens ir noticis un, iespējams, vēl ļaunākā virzienā, nekā gaidīts, jo redzam, ka cilvēki pamet valsti arvien lielākā skaitā, neredz jēgu maksāt nodokļus - tas ir individuālais protests," viņš secina.

Arī Sedlenieks norāda, ka virspusējai latviešu mentalitātei ir raksturīga "zobu sakošana, gaidīšana un dusmīga skatīšanās", kas izpaužas gan kā miermīlīgie ielu gājieni, gan protestētāji teltīs pie Ministru kabineta. Tomēr tanī pat laikā sabiedrībai pastāv noteikti ideju kopumi par to, ko tā varētu atsevišķos gadījumos darīt, ko diezgan precīzi atspoguļo sauklis "ar dakšām uz Saeimu".

"Tas liek domāt, ka nav gluži tā, ka visi Latvijas iedzīvotāji un visi latvieši būtu ārkārtīgi miermīlīgi un norāda, ka, sasniedzot noteiktu neapmierinātības un agresivitātes slieksni, tas var nākt ārā," secina sociālantropologs, piebilstot, ka "arī ne visi Brīvības piemineklī iekaltie tēli ir tikai dziedoši kori".