Drīzumā varētu publiskot 'čekas maisu' saturu

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa atzina, ka šāda rīcība "beidzot pieliktu punktu politiskajām spekulācijām par šo tēmu" un sarakstu publiskošana, nevis iznīcināšana, būtu "godīga pret tiem, kā tur [čekas maisos] nav". Āboltiņa uzsvēra, ka pēc šo sarakstu publiskošanas jānodrošina arī, lai "nesāktos šo cilvēku vai viņu tuvinieku vajāšana", taču pauda pārliecību, ka sabiedrība uz šo jautājumu neskatās tik saasināti un saprot, ka "cilvēkiem par saviem darbiem nav jāatbild līdz septītai paaudzei". Viņa atzina arī to, ka saraksti var būt nepilnīgi un var neatspoguļot absolūti objektīvu ainu - "daži cilvēki čekas maisos iekļuvuši tikai tāpēc vien, ka ceļojuši uz ārzemēm vai tur mācījušies, turklāt daļa no kartotēkas nonākusi Krievijā".

Arī Saeimas priekšsēdētāja un Zaļo un zemnieku savienības līdere Ingrīda Ūdre pauda pārliecību, ka sarakstu publiskošana būtu pareizs solis. "Slepenības laiks beidzot ir pagājis, un jāatzīst arī tas, ka slepena informācija parasti kalpo kā ierocis, lai cilvēkus šantažētu," paužot atbalstu sarakstu publiskošanai, sacīja Ūdre. Viņa arī uzskata, ka šīs informācijas nonākšana atklātībā nenodarīs kaitējumu VDK aģentu pēcnācējiem - "mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā visi saprot, ka bērniem nav jāatbild par savu vecāku grēkiem".

Latvijas Pirmās partijas līderis Ēriks Jēkabsons atzina, ka atbalsta "čekas" sarakstu publiskošanu. "Ja cilvēki paši nav pieteikušies un atzinuši savu sadarbību, tad šie uzvārdi ir jāpublisko," sacīja Jēkabsons, norādot, ka šis jautājums ir arī ļoti būtisks valsts drošībai, jo bijušie VDK aģenti, kuru vārdi nav publiskoti, var turpināt darbu, saglabājot izlūkošanas aģentu tīklu.

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats pastāstīja, ka jau 7.Saeimā "tēvzemieši" atbalstīja ideju publiskot VDK sarakstus. Pagājušajā Saeimā "tēvzemiešu" sagatavoto likumprojektu TB/LNNK jau ziemā apspriešanai frakcijās izdalījusi 8.Saeimas koalīcijas partneriem.

Apvienība atbalstītu ideju, ka šis tēvzemiešu sagatavotais likumprojekts varētu kalpot par pamatu VDK sarakstu publicēšanas kārtībai. Grīnblats klāstīja, ka "tēvzemiešu" izstrādātajā projektā paredzēts izveidot "neatkarīgu komisiju, kurā ietilptu neatkarīgu iestāžu pārstāvji, piemēram, no Ģenerālprokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja (SAB)". Šī komisija uzraudzītu sarakstu publiskošanas kārtību, kā arī komisijā būtu iespējams brīvprātīgi pieteikties tiem cilvēkiem, kuri savu sadarbību ar VDK atzīst, un tādējādi viņiem būtu iespēja izvairīties no sava uzvārda publiskošanas oficiālajā sarakstā.

"Likumā varētu noteikt triju līdz sešu mēnešu ilgu pieteikšanās termiņu. Politiski korekti būtu dot šiem cilvēkiem iespēju pieteikties, tādējādi sevi pasargājot no publicitātes. Vairums cilvēku jau publiski noliedz šo sadarbības faktu, taču šāda kārtība daudz ko saliktu pa plauktiņiem," sacīja Grīnblats.

Viņš pastāstīja, ka "mutiski šo jautājumu partijas savā starpā varētu pārrunāt jau tuvākajā laikā, lai vienotos par darbības virzienu, savukārt reāla virzība, visticamāk, varētu notikt Saeimas rudens sesijā".

Nākamā gada 3.jūnijā aprit desmit gadu kopš likuma par bijušās VDK dokumentācijas saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu spēkā stāšanās. Likums noteica, ka "pēc 10 gadiem no šā likuma spēkā stāšanās dienas personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšana tiesas ceļā nav pieļaujama un tās iespējamo sadarbību ar VDK nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu".

Āboltiņa pauda pārliecību, ka jautājums par šīs likuma normas iespējamo maiņu "izlemjams, vēlākais, rudenī". Juridiskās komisijas priekšsēdētāja atzina, ka personīgi nav pārliecināta, ka noteikto periodu nepieciešams pagarināt. Pretējās domās gan bija Grīnblats, kurš pauda pārliecību, ka viņa vadītā frakcija varētu atbalstīt šo normu saglabāšanu likumā vēl nākamos 10 gadus. Savukārt Ūdre teica, ka par to vēl nepieciešama diskusija.

Pēc 1991.gada Latvijā notikuši daudzi tiesu procesi, kuros pārbaudīta sabiedrībā pazīstamu cilvēku iespējamā sadarbība ar VDK. Tieši ziņas par iespējamo sadarbību ar VDK maksājušas amatus daudziem politiķiem.

Diskusija par "čekas maisu" publiskošanu sākās 7.Saeimā, kad ar šādu iniciatīvu klajā nāca Tautas partija. 2000.gadā TP "čekas maisu" ierosināja publiskot jau līdz 2001.gada beigām, taču šai idejai nebija vienprātīga Saeimas pārstāvju atbalsta - "čekas maisu" publiskošanu atbalstīja tikai "tēvzemieši".

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) toreiz pauda viedokli, ka noteikti jāpublisko štata darbinieku saraksts, bet, publicējot ārštata darbinieku sarakstu, obligāti jānorāda, ka sadarbību var pierādīt tikai tiesas ceļā, savukārt Jaunā partija norādīja, ka Latvijā esošo "čekas maisu" saraksts nav pilnīgs, turklāt nav skaidrs, vai visi materiāli tajos atbilst patiesībai.

Igaunijā un Lietuvā "čekas maisu" publiskošana realizēta ar citādām metodēm. Igaunijā atbilstoši likumam līdz 1998.gada 1.aprīlim bijušie čekas darboņi paši varēja pieteikties drošības iestādēs, līdz ar to viņu vārdi netika publicēti, bet arhīvos saglabājās. Nepieteikušos čekistu sarakstus Igaunijā publisko vairākas reizes gadā, bet šajā valstī nav bijusi neviena tiesas prāva par sadarbības fakta konstatēšanu.

Savukārt Lietuvā no 2000.gada 1.februāra sešu mēnešu laikā bijušie čekisti varēja pieteikties speciālai komisijai. Procedūra paredzēja, ka cilvēki, kuri brīvprātīgi pieteiksies, publiskos sarakstos neparādīsies un viņu vārdi publiski netiks izpausti. Pēc šī termiņa publicēti tikai daži sabiedrībā mazpazīstami vārdi, kas neizraisīja plašas diskusijas.