Dialogi.lv: Par seksualitāti

Protams, šie visi ir ļautiņi, kuri par to, ko es daru vai nedaru savā gultā, nezina pilnīgi neko, un tā arī ne mirkli nav viņu darīšana. Būtība jautājumā par geju un lezbiešu tiesībām patiesībā ir pavisam citur meklējama. Runa nav par seksu, ne kripatiņu vairāk vai mazāk, kā tad, ja sekss ir galvenais faktors, kad domājam par heteroseksuālu cilvēku dzīvi.

Diemžēl pasaulē homoseksuāli orientētu cilvēku politiskā darbība pārāk bieži tiek reducēta uz emocionālo jautājumu par viendzimuma pāru laulībām. Vārds «laulības» nāk ar smagu bagāžu, dialogi.lv lasītāji droši vien būs dzirdējuši par jezgu, kāda šajā sakarā veidojusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču tieši par laulībām kā tādām te sakāmas vien divas lietas. Pirmkārt, ļoti daudziem homoseksuāli, tāpat kā ļoti daudziem heteroseksuāli orientētiem cilvēkiem, laulības vai kāzas nav nepieciešamas, kopdzīvi var mierīgi veidot arī bez attiecīgā papīra gabala. Otrkārt, gan Latvijā, gan daudzviet citur pasaulē, viendzimuma pāri, kuri vēlas iegūt baznīcas svētību savām attiecībām, to var izdarīt, lai arī cik tas varētu nepatikt mūsu valsts izteikti homofobiskajām «tradicionālajām» baznīcas konfesijām.

Nē, jautājums te ir pavisam lietišķs, proti — ja valsts laulātām personām piešķir konkrētas priekšrocības, tad nav godīgi, ja attiecīgā situācija tiek piedāvāta vienai grupai, bet noliegta otrai.

Arī te tūlīt parādās intensīvi emocionāls jautājums, proti — par to, ka laulātiem pāriem visur pasaulē dotas priekšrocības bērnu adopcijā un audžuvecāku situācijā. Par to, vai viendzimuma pāriem vajadzētu vai nevajadzētu ļaut adoptēt bērnus, pasaulē lauzti šķēpi, man atliek vien konstatēt, ka pietiekami daudz bērnu tomēr aug viendzimuma pāru mājās neatkarīgi no tā, vai valstij tas patīk vai nepatīk, turklāt, ja kāds vēlas man pateikt, ka gejs nekad nevar būt labs tēvs un lezbiete — laba māte, tad es ar pirkstu parādīšu uz veselu strīpu bērnu, kuri aug izmisīgi draņķīgos apstākļos, bet ar «normāliem» vecākiem. Tas nav rādītājs.

Atliksim pagaidām malā jautājumus par laulībām un adopciju, ne mazums tāpēc, ka lielam vairumam homoseksuāli orientētu cilvēku tie īpaši aktuāli nav. Toties runāsim gan par itin lietišķām lietiņām. Tā, piemēram, apdrošināšanas firmas laulātiem pāriem piedāvā citus noteikumus, kā individuālām personām. Laulātiem pāriem ir citi noteikumi arī juridiskā jomā, ja runa ir, piemēram, par testamentiem un mantošanas tiesībām. Daudzviet pasaulē laulātiem pāriem ir zināmas priekšrocības nodokļu maksāšanā. Heteroseksuālā pārī laulātajam draugam vai draudzenei nekad netiks liegtas tiesības savu laulāto apmeklēt slimnīcā un pieņemt lēmumus par ārstēšanu. Visos šajos gadījumos tās ir lietas, kuras viendzimuma pāriem var tikt un pietiekami bieži arī tiek liegtas.

Runa te ir vienkārši par valsts sponsorētu diskrimināciju. Neviens neprasa — vismaz es nē, kaut kādas speciālas privilēģijas vai priekšrocības, būtība ir tajā, ka valstij, kaut ko piedāvājot pāriem, tas jāpiedāvā visiem pāriem, kuri atbilst attiecīgajiem noteikumiem. Es pazīstu viendzimuma pārus, kas kopā dzīvojuši piecus, 10, 20 un vēl daudz vairāk gadu — viņi ir «precēti» visā, tikai ne vārda oficiālajā nozīmē. Ja vienam nomirstot, otrs tiek izslēgts no bēru procesa un no mantojuma, tad kaut kas nav kārtībā. Ja kaimiņos dzīvojošais heteroseksuālais pāris maksā zemākus nodokļus, tad sakāms tas pats.

Tas, kā valsts apietas ar viendzimuma pāriem, tā ir vēl plašāka jautājuma komponente — vai valstī vispār homoseksuāli orientēti cilvēki tiek pasargāti pret diskrimināciju. Latvijā PSRS laiku pants par to, ka homoseksuālisms aizliegts, tika svītrots pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad likumdevējs intensīvi laboja valsts kriminālkodeksu, taču tālāki soļi kopš tā laika nav sperti, lai pasargātu gejus un lezbietes pret diskrimināciju, pirmām kārtām, darba un dzīvojamo telpu jomā. Ir izmisīgi neloģiski darbā nepieņemt visādi kvalificētu cilvēku tāpēc, ka viņš veido romantiskas attiecības ar sava dzimuma personu, tā ir diskriminācija, kas aizliedzama tikpat droši, kā diskriminācija pret citas ādas krāsas personām, pret sievietēm vai pret citām grupām sabiedrībā.

Jāatzīst, ka daļēji šajā situācijā vainīgi ir paši geji, jo Latvijā tos sabiedrībā redzamos cilvēkus, kuri ir gatavi publiski runāt par savu seksualitāti, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, atceros, kā man pirms kāda laika Saeimas deputāte Ina Druviete sūdzējās, ka viņa jau būtu gatava organizēt publisku noklausīšanos par vēlamām maiņām likumā, bet viņa nevarēja atrast nevienu geju vai lezbieti, kas šādā pasākumā piedalītos.

Laiki mainās, un noteikumus pret diskrimināciju seksualitātes jomā Latvijai uzspiedīs Eiropas Savienība, pretdiskriminācijas noteikumi pieņemami pilnībā un bez izņēmumiem, citā gadījumā Eiropas Komisija ir pilnīgi gatava valsti iesūdzēt Eiropas Tieslietu tiesā un ieviest nopietnus finanšu sodus.

Taču vēl labāk būs tad, kad mainīsies Latvijas sabiedrības domāšana, pretdiskriminācijas likumu Saeima pieņems no brīvas gribas, un neviens vairs nedomās kategorijās «pediņš». Geji un lezbietes mūsu valstī nevienu neapdraud, vāvuļošana par to, ka tad jau jāpieļauj arī pedofīlija, zoofīlija un sazin kas vēl — tā tiešām ir tukša vāvuļošana. Runa ir par būtisku sabiedrības attieksmi, un pieaugušā sabiedrībā diskriminācija tiek noraidīta. Lai nu tas tā būtu arī Latvijā.