'De facto': lielā slepenībā virza 100 fotoradaru iepirkumu

Pie radariem plāno tikt, izmantojot publisko privāto partnerību. Kāds gan varētu būt tās modelis, nav zināms. Par radaru iegādi atbildīgās amatpersonas Iekšlietu ministrijā un arī Valsts policijā vairākkārt atteikušas interviju "De facto". Pēc vairāk nekā gadu ilgas spriešanas, joprojām neesot skaidrs, kādi būs radaru iegādes nosacījumi.

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) raidījumam sacīja, ka "konceptuālais lēmums paredz, ka tie radari būs. Pateikt, kad būs, mēs šobrīd nevaram. Un kādi būs tie risinājumi, mēs šobrīd pateikt nevaram." Bet vaicāta par konkrētiem sadarbības nosacījumiem, ministre vairākkārt atbildēja: "es nezinu, es tehniski nemāku izstāstīt." Arī vaicāta, cik lielu daļu no, piemēram, iekasētajām soda naudām sāņems partneris, ministre aprobežojās vien ar: "es nezinu, es tiešām nezinu." Vienlaikus Mūrniece gan sacīja, ka "labā ziņa ir, ka valsts neieguldīs nevienu santīmu, tajā pašā laikā būs tehniskā drošība un arī tie ieņēmumi paliek Valsts kasē".

Atbildīgais par radaru projektu ir iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Viktors Elksnis. Viņš interviju raidījumam atteica, aizbildinoties, ka viss vēl tikai esot procesā. Ar līdzīgu atrunu interviju atteica arī bijušais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš, kurš no policijas puses vadījis sarunas. Raidījums norāda, ka - var jau būt, ka sarunu gaitā nevar atklāt potenciālos radaru piegādātājus, taču partnerības nosacījumiem vajadzētu būt pilnībā atklātiem. Kaut vai – cik lielu sodu naudas daļu iegūs privātais partneris, cik valsts? Tas arī viens no būtiskākajiem jautājumiem.
Piemēram, no publiski pieejamās informācijas rupji "De facto" aprēķini rāda, ka radaru uzstādītājam ienākumi varētu būt ievērojami. Šobrīd Latvijā ir tikai četri fotoradari. Gada laikā, pamatojoties uz radaru fiksētajiem pārkāpumiem, autovadītājiem uzliktas soda naudas gandrīz 350 tūksotošu latu apmērā. Ja pieņemam, ka arī jaunie 100 radari būs tikpat ražīgi, soda naudas var sasniegt gandrīz 9 miljonus latu. Ja partnerim tiek kaut vai tikai desmitā daļa – tas jau ir pirmais miljons uzņēmuma kabatā.

Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins raidījumam sacīja, ka procesā galvenais ir, cik līdzekļu tas prasīs no policijas resursiem. "Mani uztrauc, lai nav saistība, ka ja mēs nenofotgrāfējam 100 mašīnas pa dienu, ka mums kaut kas tur jāatgriež, bet tas tā nav tur."

Raidījums arī vēsta, ka vismaz no Valsts policijas šefa teiktā ir skaidrs, ka iespējamās partnerības nosacījumi vismaz iesaistītajām pusēm jau ir puslīdz skaidri. Taču neskaidrs ir, kāpēc radaru iepirkumu pavada slepenībā. Valdības sēdē ziņojums par radaru iepirkumu apzīmēts ar vārdu – konfidenciāli.

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece slepenību skaidroja kā pašsaprotamu. "Mēs negribam izstāstīt visai valstij tehniskās nianses, kur radars atradīsies, kādi apakšā vēl ir dati." Ministre minējusi, ka slepenība saistīta ar procesā iesaistītajām citām drošības struktūrām, piemēram, Drošības policiju. "De facto" gan uzzinājis, ka radarus neplāno izmantot ne Satversmes aizsardzības birojs, ne arī Drošības policija, kuras pārstāve Kristīne Apse Krūmiņa raidījumam sacīja, ka "Drošības policiju neinteresē radaru iepirkuma procedūra, kā arī nav prasīts atzinums par šo iepirkumu. Tās iekārtas drošības policija neizmanto."

Raidījums arī vēsta, ka partneri iekšlietu ministrija bija plānojusi sameklēt pati, uzrunājot konkrētus radaru ražotājus. Iekšlietu sistēmā gan izplatījušās runas, ka jau atrasts gan radaru ražotājs, gan visticamākais arī uzņēmējs, kurš radarus Latvijā būtu gatavs uzturēt. Iespējams - tā esot kāda bijusi augsta iekšlietu sistēmas amatpersona. Taču pēc "de facto" intereses, ceturtdien ministre pēkšņi uzdeva partneri meklēt konkursā – tādā veidā, kā to ministrei, stāvot uz Saeimas kāpnēm, ieteicis raidījums. Tomēr konkurss būšot nevis atklāts, bet gan slēgts. Kas nozīmē, ka pieteikties varēs visi gribētāji, bet ministrija sarunas tik un tā turpinās ar pašu nolūkotu kandidātu, vēsta raidījums.