es varēju tā. kādreiz. kad puika mazs vēl biju. ticēju. cerēju. mīlēju.es gribēju un varēju palīdzēt katram kaķēnam, putniņam, katram kam bija slikti… kad. vēl....vēl jaunībā arī.vēl es tā varēju vīra gados. kad meita bija man. jāglābj. tad es visu varēju. arī krustā biju. tad.un tad es domāju, ka es tā vairs nekad nevarēšu. domāju, ka nekad vairs. bet dzīve iet tālāk. un atkal bija kādam vajadzīga mana palīdzība. es teicu sev: es nevaru vairs.manī nav vairs varēšanas. nav vairs. es aizbraucu uz Aglonu.tur.kapos ir Dievmātes statuja. es tai visu izsstāstīju. un izdarīju to, ko mana sirds teica. es atkal izliku Dvēseli savu. visu. līdz pēdējam. jo tā vajadzēja tam citam. ne man. un es sapratu. ka palīdzēt citam ir jāvar vienmēr. jāvar arī krustā. es to sapratu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit