Daudziem tā mainījusies pavisam kardināli – šie cilvēki atteikušies no iepriekšējā, bieži vien gana ienesīgā darba un tā vietā tagad ik dienu palīdz savai valstij kā nu kurš to spēj. Turklāt dara to, nesaņemot finansiālu atlīdzību.
Šie enerģiskie un aizrautīgie cilvēki ir daudz palīdzējuši gan frontē, gan aizmugurē. Regulāri gādājuši pašu nepieciešamāko un veduši karavīriem ekipējumu, tajā skaitā bruņu vestes, pārtiku un apģērbu, medikamentus. Nereti pat iegādātas kara zonā nepieciešamās apvidus automašīnas.
Voluntieru ģimene
Viena no šādām pilnībā nesavtīgām un patriotiski noskaņotām ir kijeviešu Innas un Vladimira Tkačovu ģimene. Abi divi iepriekš strādājuši informācijas tehnoloģiju jomā, piederējis neliels privāts uzņēmums, taču kopš pagājuša gada maija viss laiks veltīts tikai valsts aizsardzībai.
Katru dienu Inna un Vladimirs sastopami Kijevas Centrālajā militārajā hospitālī. Daudzi ievainotie pazīst viņus un jūtas pateicīgi par daudzveidīgo palīdzību. Inna portālam "Delfi" norāda uz to, cik trūcīgs un mūsdienu prasībām neatbilstošs izrādījies šis vēl cara laikos uzceltais militārais hospitālis, kura atklāšanas gadu pie centrālās ieejas norāda skaitlis 1755. Tomēr, pateicoties brīvprātīgo entuziasmam, daudzas problēmas izdevies atrisināt.
Foto: Inna Tkačova labajā pusē. Kreisajā pusē viņas meita Tatjana.
"Cilvēku nesavtība bieži vien ir pārsteidzoša. Tā viens puisis iebrauca pie mums hospitālī un atveda aprīkojumu, kas maksāja trīsdesmit tūkstošus grivnu. Pat lāgā savu vārdu nepateica un aizbrauca," stāstīja Vladimirs. Tagad pēc Ukrainas prezidenta Petro Porošenko pasludinātās ceturtās mobilizācijas arī četrdesmit gadus vecajam Vladimiram būs jādodas uz fronti. "Kurp nosūtīs, tur viņš arī dosies," skaidro Inna.
Lepnums par tautiešiem
Daudz laika Vladimirs un Inna pavadījuši nogādājot palīdzību karavīriem frontē. Sadarbojušies ar bataljonu "Aidars", sevišķās nozīmes 8.pulku, 12. teritroriālās aizsardzības bataljonu. Ar daudziem karavīriem jau sen izveidojušās tuvas un draudzīgas attiecības. Diemžēl vairāki no viņiem vairs nav starp dzīvajiem.
"Esmu piedalījies kādās trīs četrās bērēs. Nezinu, kādēļ, bet es nevaru novaldīt asaras," "Delfi" stāstīja Vladimirs. Pagājušā gada jūlijā, augustā katru nedēļu braukuši uz fronti. Tagad tur ir smagāk, puiši prasot, lai viņi atturoties no braucieniem.
"Ja runājam emocionāli, man ir lepnums par tādu armiju, kas izauga gandrīz vai pāris nedēļu vai mēneša laikā. Arī par cilvēkiem šeit, par vecām sieviņām, kas sniedz dažādu palīdzību, par daudzajiem brīvprātīgajiem," stāsta Vladimirs.
Absurds džihāds Ukrainā
Sarunājos ar Innu, kad viņa traumatoloģijas nodaļā uzmanīgi masē kāda karavīra ievainoto kāju. Tas ir smags ievainojums, pagaidām cilvēks nespēj piecelties. Līdzās Innai atrodas viņas jaunākā piecpadsmit gadus vecā meita Tatjana, kas visu vasaru kopā ar 17 gadīgo māsu gandrīz katru dienu arī atradusies hospitālī. Vaicāju Innai par viņas attieksmi pret Ukrainā iebrukušo Krievijas armiju.
"Kas tur daudz ko domāt. Tu jau tieši pajautāji – ko viņi šeit dara! Skaidrs, ka tādi pelnījuši nāvi. Bataljonā "Aidars" mani aizveda pie kāda sagūstīta apmēram trīsdesmit divus gadus veca čečena. Prasīju viņam – ko tu dari te? Un zini, ko viņš atbildēja – tas ir mans džihāds! Es saku kāds džihāds Ukrainā – atgriezies savās mājās un tur izcīni džihādu! Pilnīgi murgi!"
Arī Vladimira attieksme ir līdzīga: "Es neieredzu krievus, kas atrodas šeit mūsu zemē, atnākuši ar ieročiem. Un ar cieņu izturos pret tādiem, kas spēj iebilst Putinam – kā tie, kas Pēterburgā nebaidījās publiski kritizēt Putinu. Tie ir drosmīgi cilvēki. Ir jau arī šeit tādi, kas gaida Putinu. Viņi to gaida, domājot, ka Putins viņiem visu kā pie barotavas iedos. Tādi, kas domā, ka Ukraina ir izdomāta valsts. Kas tic murgiem, par to, ka krievi ir mūsu brāļi – nekad tie nav bijuši brāļi!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
