Izmest vai saglabāt un atjaunot – mēbeļu restaurators par vēstures mantojumiem

Ne vienam vien mājās kaut kur krājumos glabājās kāds antīks krēsls, kumode no vecmāmiņas jaunības vai vēl kas cits, ko ļoti žēl izmest vērtības dēļ, bet tā arī nav sanācis līdz šim atjaunot un likt goda vietā. kāds teiks – nav ko apkrauties mantu kalniem, no neizmantojamā ir jāatbrīvojas. Šādi vārdi, pieļaujams, varētu šķist pārāk skarbi mēbeļu atjaunotājiem, tāpēc ''Tava Māja'' konsultējās ar šīs nozares lietpretēju, ''Zoffa'' mēbeļu restauratoru Kristapu Strazdu par to, kāpēc ir svarīgi šīs lietas saglabāt un kā galu galā notiek pats process.

Sarunas sākumā Kristapu iztaujāju par to, kā saprast, kad mēbele ir tā vērta atjaunošanai un kad tiešām tai ir vieta vien ugunskurā: ''Principā nav tādas objektīvas formulas, pēc kuras var spriest – mēbele ir izmetama vai restaurējama. Tas, protams, ir ļoti individuāli, jo atjaunot var gandrīz visu, tikai jautājums ir – cik tas maksās un vai potenciālais klients ir gatavs par to maksāt.''

Ja runa ir par mīkstajām mēbelēm, tām tapsējums vienmēr tiek izjaukts līdz kokam, tad tiek pārlīmēta un salabota konstrukcija, tad apdare un noslēgumā viss tiek tapsēts no jauna pēc stila un laikaposma atbilstošām tehnoloģijām, līdz ar to rodas priekšstats, ka šis process nav vis tik vienkāršs. ''Mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad darbnīcā tiek atvestas mēbeles, kuras ir lētāk izmest un izgatavot no jauna, bet klientam ir kādas īpašas atmiņas par šīm lietām. Dzimtas īpašums vai piederējušas kādam slavenam cilvēkam, tāpēc tās tiek restaurētas,'' stāsta pieredzējušais mēbeļu restaurators. Lielākā bēda ir, ja mēbeli ir sagrauzuši ķirmji, jo tad zūd koka stiprība, kas neļauj mēbeli izmantot ikdienas lietošanai, bet nu var kalpot tikai par dekoratīvu interjera objektu.

Kāpēc tad ir tā, ka vecā mēbele atjaunojot prasīs tik daudz naudas? Restaurators stāsta, ka klients maksā par patērēto laiku un materiāliem. Liela daļa no materiāliem ir importēti un tamdēļ diezgan dārgi, piemēram, jūras zāle (oil palm fibre) tiek ievesta no Āfrikas, tās ir palmas lapas, kas tiek īpaši savītas, žāvētas un tad plucinātas. Jūraszāle ir unikāls materiāls, jo spēj uzsūkt pat 80 procentus ūdens no sava svara un tad pilnībā izžūt. Līdz pat šai baltai dienai tā tiek izmantota boksa cimdos un zirgu sedlos. Materiāls nav tā īsti aizstājams ar mūsdienu materiāliem, līdzīgi kā džuta audums un aukla (īpaša linam līdzīga šķiedra), bet ar daudz labākām fizikālām īpašībām.

Ir divu veidu restaurācijas. Pirmajā variantā tiek novērsti tikai būtiskie defekti – pārlīmēta konstrukcija, salīmētas lauztās koka detaļas, maksimāli saglabājot oriģinālu, lakojumam tiek noslīpēta tikai virskārta, nelabojot iesitumus kokā, jo katrs iesitums ir vēsture. Arī tapsējumam var tikt veikti tikai daļēji uzlabojumi.

Otrajā variantā mēbele tiek pilnībā atrestaurēta un izskatās kā jauna. Tiek novērsti visi bojājumi, kas radušies lietošanas laikā. Šajā variantā varētu teikt, ka mēbele arī zaudē, jo daļēji tiek nodzēsta arī tās vēsture. Un ir gadījumi, kad cilvēki saka: "Man šī mēbele ļoti patīk, bet es negribu, ka viņa izskatās veca un lietota."

''Patiesībā katra pasūtījuma izpildes gaitu un veidu daļēji nosaka pasūtītājs, kādā veidā mēbele tiks restaurēta un tapsēta, bet, ja pēc manām domām klients vēlas kaut ko neatbilstošu stilam, es noteikti pabrīdināšu par kļūdām, jo man ir ļoti svarīgi, lai ar manis veikto darbu es būtu apmierināts un gandarīts. Mani bieži pārsteidz klienti ar ļoti ekstravaganām idejām, piemēram, ar auduma izvēli. Ja pasūtītājs izvēlas stilam neatbilstošu audumu, es noteikti parādu, kādi audumi ir atbilstoši, bet, protams, gala vārdu saka klients. Mums darbnīcā pat ir teiciens, mēs kaut ar avīzi varam notapsēt,'' par savu ikdienu stāsta Kristaps.

Vairāk par mēbeļu restaurēšanu lasi šeit.

Ja esi nolēmis kādai mēbelei piešķirt otro mūžu pie kāda restauratora, Kristaps iesaka palūgt no meistara pēc tapsēšanas atdot veco tapsējumu, lai būtu pārliecība, ka ir izmantoti jauni materiāli, kas nodrošinās mēbelei ilgāku kalpošanas laiku.

Video materiāls, kā notiek mēbeļu restaurēšana:

Interesanti, ka dažreiz mēbeles tiek izveidotas ar slepenām atvilktnēm vai kā glabātuves, par kurām tās īpašnieki pat nenojauš. Arī tapsētāji mēdz savus darbus parakstīt uz kartona vai konstrukcijas, kas atrodas mēbeles iekšpusē, tāpēc restaurācijas procesā var atklāties interesantu faktu. Tā reiz Kristapa darba pieredzē atrasta kāda tapsētāja vēstule, kura vēstīja ne tikai par tapsētāju, bet arī par 1931. gadā valdošo varu un cenām veikalā.

''Reiz kāda mūsu kliente sūdzējās par savu matraci, kas esot pārtapsēts viņas mājās, neesot ērti gulēt un kaut kas spiež. Sarunājām, lai matraci ved uz darbnīcu. Kad noņēmām virsdrēbi, atklājām brīnumu lietas. Atsaucām klienti, lai varētu parādīt iepriekšējā meistara darbu – matracis bija piepakots ar segām, galdautiem, dvieļiem un veļu. Kad pasūtītāja to ieraudzīja, pat nedaudz nosarka un atklāja, ka dažas lietas no atrastajām esot arī viņas. Tad viņa izstāstīja aizdomīgo stāstu par matrača pārvilkšanu viņas mājās. Saimniece esot sagaidījusi meistaru, bet pašai man nebija laika gaidīt, kamēr tas paveiks savu darbu, tāpēc devusies savās dienas gaitās. Atgriežoties darbs bija paveikts, izskatījās labi un pat kādu mēnesi likās, ka ir ērti gulēt. Bet pēc dažām dienām pamanīts, ka drēbju skapis ir kļuvis tukšāks, bet nospriedusi, ka varbūt kaut ko neatceras, jo diezin vai tapsētājam bijusi interese par saimnieces drēbēm. Tad nu pēc kāda laika atklājies, kā bijis patiesībā,'' tā par jautrāko darba pieredzi stāsta Kristaps.

Vaicājot par modes tendencēm mēbeļu atjaunošanā, Kristaps atklāj, ka šajā jomā vērojams periodiskums, piemēram, vairāki pasūtījumi ir Art deco stilā, tad seko lavīna ar rokoko stila mēbelēm vai ādas dīvāniem u.tml. Tagad diezgan bieži cilvēki vēlas restaurēt 50.-70. gadu mēbeles ar lielisku dizainu no Skandināvijas, jo tur mēbeļu restaurācija ir dārga – vietējie šīs mēbeles izmet vai pārdod, bet Latvijā tās restaurē un piešķir otro mūžu. Restaurators skaidro, ka šīs mēbeles parasti ir ļoti izturīgas, neskatoties uz to, ka kalpojušas jau 50 gadu, bet prasa tikai mīksto materiālu un auduma nomaiņu. Koka konstrukcijas pārsvarā viņām ir labā stāvoklī un restaurāciju neprasa. Tajos laikos mēbelēm bija augstākas prasības pret kvalitāti gan darbam, gan izmantojamiem materiāliem. Pat Padomju Savienībā bijuši strikti noteikumi izmantojamo materiālu kvalitātē, un nebija iespēju izmantot sliktākus materiālus un ieekonomēt uz tiem, tādējādi samazinot izstrādājuma cenu.