Baroka koka celtne ar raibu vēsturi – Ungurmuiža  (15)

No lielās šosejas Ungurmuižu paslēpis vien neliels attālums un pirmajā mirklī varētu šķist neparasti, ka aiz asfalta tonnām, dodoties tālāk pa sīkiem ceļiem, atrodamas aizgājušo gadsimtu vēsmas. Taču Ungurmuiža nav tikai sena, skaista ēka, kurā iekārtojies muzejs. Tā ir vieta ar stāstu.

Ungurmuižas pirmsākumi meklējami jau 14. gadsimtā – tā savulaik vāciski dēvēta par "Orellen" jeb Ureli. Līdz 15.gadsimtam tā bijusi Rozulas pils īpašums, fon Rozenu ģimenes lēņu muiža. Kad Rozulas pils īpašnieks, Rīgas tiesas priekšsēdētājs Voldemārs fon Rozens nomiris, neatstājot nevienu likumīgo mantinieku, gan Rozulas pils, gan visi tās īpašumi, arī Ungurmuiža, nonākusi Rīgas virsbīskapa īpašumā.

1399. gadā virsbīskaps Johans V izlēņoja pili ar tai piederošajām muižām un pagastiem, starp tiem arī Ureles muižu ar 19 zemnieku sētām, Johanam Vildenbergam. Dažus gadus vēlāk Rozula piederēja Klausam Koskulam, kas, savukārt, 1419. gadā to pārdeva Bertramam fon Ikskulam. 1421. gadā, kad šis īpašnieks Ungurmuižu pārdeva Kerstenam fon Rozenam, tā tika atdalīta no Rozulas un turpmāk eksistēja kā pastāvīga saimnieciska vienība. Muiža kā ķīla līdz 1430. gadam piederēja Klausam Billem, tad Kersens fon Rozens to par 600 vecajām Rīgas markām pārdeva Bertoldam Rastirvam, bet vēlāk īpašumu mantoja viņa meita, kura apprecējās ar kādu no Ungernu dzimtas locekļiem. Viņu mantiniekiem īpašums piederēja līdz 17. gadsimta vidum. Ungernu laikā radies arī muižas latviskais nosaukums – Ungurmuiža.

Bet ar to viss nebeidzās – 1683. gadā muiža tika pārdota Henriham fon Volfenšīdam, bet viņš to, kopā ar Kūduma muižu, pārdeva majoram Georgam Lēvederam Leionam. Šīs ģimenes īpašumā muiža palika līdz 1728. gadam, kad Magdalēna Elīzabete Hallarte to par 7700 Alberta dālderiem pārdeva ģenerālleitnantam Baltazaram fon Kampenhauzenam.

Par Ungurmuižas uzplaukumu varētu saukt laiku, kad tā nonākusi fon Kampenhauzenu dzimtas īpašumā. Galvenā muižas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir tieši Baltazara fon Kampenhauzena un viņa sievas lolojums – tā tikusi būvēta, lai iekļautos apkārtējā vidē, ievērojot tradīcijas un ēkas praktiskumu.

Ungurmuiža tā kļuvusi par vienu no pirmajām baroka būvēm Vidzemē. Ēkas arhitektūra ar mansarda jumtu un mezonīna izbūvi kļūst par pirmo būvparaugu, kāds atrodams Vidzemē līdz pat 18. gadsimta beigām. Muižas ēkas viena no skaistākajām detaļām – slavenā Limbažu gleznotāja Georga Dītriha Hinša zīmējumi iekštelpās. Mākslinieka zīmējumi darījuši muižas iekšpusi par mērenu, saskaņotu un harmonisku gleznojumu pasauli.

Kampenhauzens, veicot muižas kompleksa pārbūvi, pārveidojis iepriekš astoņu celtņu kompleksu pēc savām vajadzībām. Pašā centrā tiek uzcelta jau pieminētā kungu ēka, muižas plānojums pārtop 18. gadsimtam raksturīgajā noslēgtās saimniecības veidā. Pagalmā tiek uzcelta jauna klēts, stallis, putnu māja, ērberģi (parasta dzīvojamā māja – red.) un citas ēkas. Būvdarbus veikuši meistari no Pēterburgas un Igaunijas, kungu māja tika pabeigta 1732. gadā.

Dažus gadus vēlāk tiek uzcelta arī skolas ēka. Interesanti, ka mākslinieka Hinša gleznošanas darbi ilguši veselus 10 gadus. To laikā mākslinieks apgleznojis ne vien ēkas sienas, bet mācījis zīmēšanu arī muižas bērniem. Pēc būvdarbu pabeigšanas gadu Ungurmuižā strādā pulksteņmeistars, viņš izgatavo lielo pulksteni, kura ciparnīca joprojām grezno kungu mājas fasādi.

Līdz pat 1939. gadam muižā dzīvoja fon Kampenhauzenu dzimtas locekļi. Gadsimtu gaitā muižas tiešie īpašnieki arī mainījušies, taču vienmēr – fon Kampenhauzenu dzimtas ietvaros. Pirms Otrā pasaules kara pēdējie muižā dzīvojošie fon Kampenhauzeni devās uz Vāciju.

Kā norāda muižas pārstāvji, vēl mūsdienās fon Kampenhauzenu ģimene vairākkārt palīdzējusi Ungurmuižai – gan ar finanšu līdzekļiem, gan dzimtas vēsturiskajiem materiāliem, kas ir nenovērtējami. Starp citu, dzimtas vīrieši vārdus Baltazars, Kristofs un Johans arī šodien nes ar lepnumu. Muižā viesojušies vairāki šīs dzimtas pārstāvji – tēvs un dēls, abi lielu universitāšu profesori un šobrīd vecākais barons (brīvkungs) fon Kampenhauzens ar savu kundzi.

Ungurmuiža ir viena no pirmajām baroka koka celtnēm Latvijā ar unikāliem sienu gleznojumiem. Apbrīnojami ir tas, ka koka ēka paglābusies no laika zoba un daudzajiem vēsturiskajiem triecieniem, kas daudzviet citur Latvijā izpostījuši ievērojamas celtnes. Restauratori 20. gadsimta 70. gados no jauna atklājuši sienu gleznojumus, kurus bija paslēpušas 1860. gada avīzes, palīmētas zem tapetēm. Tajā brīdī atklājies, ka gleznojumi noklājuši it visas ēkas telpu sienas.

Ar vērienu Ungurmuižas atjaunošanas darbi atsākās 2002. gadā – pāris mēnešu laikā kungu māja un vecā skola pārvērtās līdz nepazīšanai. Darbi gan nav viegli, jo, lai nebojātu muižu, darbi tiek veikti ar dabiskiem materiāliem. Gluži kā liekot puzli, tiek atrasti sienu baļķi, sanumurēti un nolikti agrākajās vietās. Restaurāciju laikā atrasta arī dziļi norakta ozolkoka muca ar relikvijām – tasītēm, šķīvjiem, krūzītēm un zīmējumu albumiem.

Šodien Ungurmuiža turpina uzņemt viesus muzejā, kā arī rīko koncertus muižas pagalmā – vasarās zem klajas debess pasakaini skan klasiskā mūzika. Mūzikas vakari nenorimst arī ziemā, bet muižas izstāžu zālē regulāri apskatāmas latviešu mākslinieku darbu izstādes.

Atjaunotajā muižā iespējams ne vien svinēt kāzas zem ozoliem un liepām, bet arī baudīt gadsimtiem senas receptes restorānā, kā arī nakšņot klasiski iekārtotos numuriņos. Apstākļi tam ir pavisam ekskluzīvi, jo apartamentu skaits ir minimāls.

Ungurmuižas senākā skaistuma atjaunošana nesteidz rimties – šogad piešķirts papildu finansējums. Tas nozīmē vien to, ka restaurācija turpinās un muižas viesiem pavērsies vēl skaistāks skats.

Plašāk par Ungurmuižu var uzzināt mājaslapā vai Ungurmuižas Facebook lapā.