Dzīve kā kino: ieskats tipisku amerikāņu mājiņu rajonos

Lai spriestu vispārīgi par amerikāņu dzīvošanas paradumiem un mājas dzīvi, noteikti vajadzīgi vairāki gadi un dažādas apmetnes vietas, taču kaut kādu iespaidu var gūt arī pēc dažām dienām, kas pavadītas ASV. Mērojot ceļu no Ņujorkas līdz Kanādai un atpakaļ, izmantoju iespēju apmesties divās pilsētās, un tās bija – Bufalo un Binghemtona. Katra īpaša, atšķirīga un interesanta.

Viesojoties viesmīlīgajā Bufalo, izbaudīju filmu cienīgu skatus gan dienasgaismā, gan nakts stundās. Pievakarē katra māja ir izgaismota un visas ielas izskatās kā rūķu namiņi. Interesanti, ka pat tad, ja mājās neviena nav, mājas fasāde izgaismota tik un tā. Un tā nav viena spuldzīte vien, bet dažādi gaismekļi – vairāki pie celiņa, kas aizved līdz lievenim, noteikti kāda lampa pie mājas numura, tāpat gaismas ķermeņi izvietoti arī terasē, kas teju visiem papildināta ar dārza mēbelēm, šūpuļtīkliem vai cita veida ērtībām. Lai arī agrā vakarā nevarēja sastapt iemītniekus, kas baudītu terases priekšrocības, radās iespaids, ka katram šejienietim ir svarīgi iekārtot terasi un radīt iespēju iziet uz tās. Par to liecināja ne vien mēbeles, bet arī spilveni, pledi, svečturi un citi mājīguma elementi.

Dienasgaisma privātmāju rajons pavēra pavisam atšķirīgu ainu – ja vakarā visas mājas izskatījās puslīdz vienādas, tad gaismā varēja novērtēt tik ļoti dažādās fasādes gan faktūras, gan krāsas un stila ziņā. Bufalo iedzīvotāji ir visai drosmīgi – viens dzīvo tirkīza zilā mājā, cits piesātināti bordo. Katrā ziņā pieskaņošanās kaimiņiem šeit nav obligāta nepieciešamība un varbūt labi, ka tā, jo tieši krāsainības dēļ iela visā garumā ir kā muzeja eksponāts. Interesanti, ka arī mājas logi, kāpnes, margas, durvis un citi mājas elementi, kas kalpo kā mājas vizītkarte, novērojami visdažādākajās toņkārtās un, lai arī doma par sarkanām durvīm un ziliem logiem šķiet dīvaina, kopskatā pierādās pretējais, un tieši šāda pieeja piestāv pilsētai.

Privātmāju rajons Binghemtonā no Bufalo atšķīrās ar platību pie katras mājas. Ja iepriekš mauriņi un dārzi nebija bieži novērojami, tad otrā pilsētā perfekti nopļauts zāliens bija katram, turklāt aiz mājas, vienam lielāks, citam mazāks, tomēr bija arī dārziņi. Neparasti šķita tas, ka no ielas puses grūti pateikt, ka mājām ir arī dārzi, taču esot īpašuma teritorijā, var redzēt, ka teju katram ir pa dārza pleķītim. Šajā pilsētā māju rajons atšķīrās arī ar to, ka mājas bija izteikti zemākas un vairāk aizņēma teritoriju kā vienstāvu ēkas, nevis divu vai pat trīs stāvu mājas. Tādējādi arī kopskats uz māju rajonu ir pavisam citādāks. Binghemtonas māju rajoni izskatījās arī turīgāku ļaužu apdzīvoti, jo piemājas peldbaseins, basketbola laukums, vairākas garāžas un āra virtuve šejiniešiem ir pavisam ierasta lieta.

Tā kā zemes pleķīši katrai mājai nav lieli, ar iespaidīgiem dārziem apciemotās pilsētas lepoties nevar, tomēr tas nenozīmē, ka visi dzīvo bez zaļuma klātbūtnes. Katrs, kā māk, izmanto terases, izliekot tur visdažādākos augus, tāpat nav smādēti iekarināmie augi un brīvajā zālāja pleķītī vieta atrasta kādam dekoratīvam krūmam un kociņam. Lai arī latviešiem ierasts savu dzīvojamo zonu atdalīt ar žogu, turklāt nereti, jo necaurredzamāku, jo labāku, to nevar teikt par Bufalo un Binghemtonas māju rajoniem. Žogu šeit nav nekādu, un nav arī nepieciešamības, jo mājas ir tik tuvu viena otrai, ka žoga klātbūtne neko nemainīs. Vienīgā vieta, kas kaut cik atdalīta no kaimiņiem, ir dārza teritorija, bet arī tur tie nav žogi, bet gan kādi augi, piemēram, dzīvžogi, augsti apzaļumojumi. Spilgti palicis atmiņā arī novērojums, ka visos māju rajonos gluži kā mājdzīvnieki šurpu turpu skraidīja vāveres.

Lai arī pabiju iekšienē tikai divu pilsētu mājokļu interjeros, savi secinājumi radušies par to, kas kopīgs un atšķirīgs ir šajā jomā. Visai dīvaini šķita, ka itin visur, tai skaitā Ņujorkā, Baltimorā, Bronksā un citviet, kur sanāca pabūt viesnīcās, gluži tāpat kā Lielbritānijā, gan virtuvē, gan vannasistabā karstais un aukstais ūdens izlietnē tek atsevišķi katrs pa savu krānu. Katrā ziņā mums, latviešiem, šķita visai dīvaini piepildīt izlietni ar auksto, silto ūdeni un tad to izmantot, savukārt amerikāņiem šāda pieeja šķiet pavisam ierasta, tāpēc šī specifika palikusi atmiņā visspilgtāk. Tas pats attiecas arī uz dušu un vannu – vēlamo temperatūru ūdenim jāregulē ar diviem krāniem.

Bez tā visai interesanti šķita, ka visām mājām ir ne vien pirmais stāvs, bet arī pagrabstāvs. Viens to izmanto kā veļas mazgāšanas telpu, citiem tur ir vairākas istabas, piemēram, viesu izmitināšanai, kā tas bija vienā no naktsmītnēm. Tā kā interjeru aplūkošana nebija ceļojuma prioritāte, nevar spriest vispārīgi par to, kas ir tradicionāli šajā zemē, tomēr tur, kur pabūts, var teikt, ka interjers nav bijis tas, kam mājinieki pievērsuši lielu vērību. Kaut kas jauns, kaut kas aizvēsturisks un mantots, stils grūti definējams, taču kopskats visai amerikānisks, gluži kā rāda filmās. Mīksti, lieli dīvāni un krēsli, pārsvarā tumša koka mēbeles, noteikti pa paklājam katrā istabā, logu noformējumā gan dienas, gan nakts aizkari, teju katrā telpā griestu ventilators, kas, piemēram, no gultas skatu punkta izskatās pat visai baisi. Visai karsto laikapstākļu dēļ mājokļos neiztrūkstoši ir arī gaisa kondicionieri, taču tikpat obligāta interjera sastāvdaļa, vismaz manis novērotajos mājokļos, ir vieta ģimenes fotogrāfijām pie sienām.