Kā "Tava Māja" pastāstīja mājas saimnieks un arī remonta galvenais meistars Filips Baumanis, 60. gados būvētā māja Liepājā ģimenes īpašumā nonākusi 2009. gada oktobrī, bet dzīvot tajā sākuši 2010. gada novembrī. Otro remontu māja piedzīvoja 2015. gada vasarā. Lai saglabātu liecības par mājas vēsturi un padalītos savā pieredzē un gūtajās mācībās, Filips atklāj un arī parāda, kāda māja izskatījusies visos posmos – pirms remonta, pēc eiroremonta un tagad, kad tā ieguvusi tieši tādu noskaņu, kādu mājinieki vēlējušies.
Mājas saimnieks stāsta, ka iegādes brīdī māja bijusi perfekts materiāls "vintage" interjeram. Bez eiroremonta, ar saglabātu oriģinālo arhitektūru, un, ja neskaita PVC logus un dušu viesistabas stūrī, tā bija iztikusi arī bez kropliem 21. gs. pielikumiem. Tomēr, kā atzīst pats Filips, paši pamanījušies to sabojāt. "Šis būs stāsts par to, kā sešus gadus vēlāk labojām paši savas kļūdas. Toreiz bijām jauni. Ātri vajadzēja vietu, kur dzīvot. Izpratne par vēsturiskām vērtībām bija tuvu nullei. Visas sienas un griestus apšuvām ar rīģipsi, koka durvis aizstājām ar jaunām – papīra, dēļu grīdas izlīdzinājām ar OSB un lamināta kārtu virsū. Arī ārpuse tika pie jauna jumta, fasādes, putuplasta pamatiem. Garāmgājēji un viesi jau uzskatīja, ka šī ir jaunbūve, kuras te iepriekš nav bijis. Un daudz kļūdījušies viņi nebija, jo viss vecais bija paslēpts aiz butaforiju karkasa," atmiņās dalās Filips.
Pirmais solis kļūdu labošanā bijis terases izbūve un virtuves loga pārvēršana par stiklotām terases durvīm. Solis simbolisks, jo, lai arī neatjaunoja neko no vēsturiskā, tomēr parādīja, ka savas kļūdas ir labojamas un tās vajag labot. "Veicot mājas remontu, vairākkārt domājām par terasi, bet nekad līdz galam tam nesaņēmāmies. Redzot, ka apkārtējo māju jaunie saimnieki vispirms apgūst dārza un āra atpūtas platības, sapratu, ka mēs te dzīvojam jau vairākus gadus un, patiesību sakot, ignorējam privātmājas sniegtās iespējas ārtelpas apgūšanā. Tā nu, veltot vienu sestdienu terases būvei un liekā demolēšanas darbam, izgāzām sienu un no loga tikām pie durvīm uz terasi. Pienāca kārta arī glābt eiroremonta postu. Kā lai piedod savu pagātnes nezināšanu, un kā lai vērš par labu to, kas vēl glābjams? Zem rīģipša palika orķelis, ķieģeļu sienas... To visu plēst nost necēlās roka, bet, lai arī kādā krāsā krāsotu gludo rīģipsi, tas nekad neatdos ne ķieģeļu sienas, ne veco koka konstrukciju tekstūru." Risinājuma ideja noskatīta kādā ekspozīciju zālē – vienu no sienām apšuva ar balti beicētiem, zāģētiem fasādes dēļiem. Baltā beice palīdz izvairīties no koka dzeltēšanas un deviņdesmito gadu viesu nama efekta pēc dažiem gadiem. Raupji zāģētā (ne gludi ēvelētā) virsma piešķir papildu tekstūru un senatnīgumu. Tā ar salīdzinoši nelielām izmaksām ieguvuši tekstūru, kas piešķir istabai raksturu un ir panākama pat "jaunajā projektā", kur nav nevienas ķieģeļu vai vecā koka sienas, ko atsegt,'' kļūdu labojumu projektu atminas Filips.
Nākamais projekts bijis grīdu atjaunošana. "Toreiz izšķīrāmies par laminātu, jo, izjaucot krāsnis un starpsienas, grīdā palika caurumi un tā nebija vienā augstumā. Dažu dienu laikā tas tika labots, aizstājot trūkstošos dēļus ar jauniem vai protezējot no vecajiem. Kopsummā labošanai patērētie materiāli izmaksāja mazāk nekā toreiz OSB un lamināta kārta. Tas kārtējo reizi pierāda, ka veco vērtību saglabāšana nav dārgāka par lamināta butaforiju. Pie tam lamināts visu laiku šķita pielādēts ar statisko elektrību un vāca kopā putekļu kalnus. Uz dēļu grīdas putekļi vairs nav ne redzami, ne jūtami."
Vēl viens kļūdu labojums bija aizstāt banālo dīvānu un skaidu plašu mēbeles ar autentiskākām. Filips atzīst, ka vieglākais ceļš būtu iegādāties jaunas, lētas, bet vizuāli pievilcīgas mēbeles, bet, uzmanīgi savācot mēbeli pa mēbelei, iespējams tikt pie unikāla komplekta, kas kopumā izmaksā tikai mazu daļu no lētās alternatīvas.
Mājas saimnieks atzīst, ka balto bufeti ieguvuši, pērkot vienu no dzīvokļiem, taču tā savu pašreizējo veidolu ieguvusi pēc pārkrāsošanas. Bufete ieguva arī masīvkoka virsmu un metāla rokturīšus. Grāmatu plaukts reiz bija kalpojis vietējā bibliotēkā, un to atraduši šķūnī – nopuvušu apakšu, piekrautu ar darbarīkiem. "Amputējot" apakšējo plauktu, noņemot krāsu, nolakojot, par nieka 20–30 eiro izdevās iegūt autentisku masīvkoka plauktu.
Interesants ir arī stāsts par galdu – tas reiz bijis daļa no lietuviešu tipa virtuves komplekta ar dermatīna stūra beņķi. Tam saglabāja virpotās kājas, bet no vecām šķūņa durvīm tapa galda virsma, un neizteiksmīgais galds ieguva otro elpu. Ļoti interesantu pielietojumu mājinieki atraduši kapara caurulēm un līkumiem, no tiem izveidojot elegantu un stilīgu drēbju pakaramo ar plauktu. Kapara elementi izmantoti arī darba galda izveidē.
Runājot par nākotnes plāniem, Filips atzīst, ka nākamais projekts ir atlikt vietā koka durvis, bet papīra butaforijas nodot makulatūrā. "Par laimi, toreiz bija pietiekami daudz prāta, lai vecās durvis glīti noglabātu saimniecības ēkā, nevis vienkārši sagrieztu malkā. Tāpat savu kārtu gaida koka kāpnes. Ir grūti saņemties un izlabot to, kas jau reiz labots. Nav grūti kritizēt citu un izlabot otra veikumu, bet ne pašam savējo. Pārkāpt lepnumam un atzīt, ka tu esi kļūdījies, – tas nav viegli. Bet ieguvējs ir tas, kurš spēj atzīt savas kļūdas un tās labot."