No grausta līdz elegancei – neticamas pārvērtības pieredzējis dzīvoklis Liepājā  (3)

Šī stāsta varonis ir Filips Baumanis, kurš "Tava Māja" jau atklāja savu pieredzi mājas atjaunošanā, atzīstot gan kļūdas, gan atklāsmes, kas radušās pašrocīga remonta procesā.

Dzīvoklis atrodas Liepājā, visai nozīmīgā vietā – ēkā, kas ir iepretim bijušajam tirgus laukumam. Filips padalījies arī ar bildi (skatīt zemāk), kur redzama ēka aiz tirgus laukuma, kur nu trešajā stāvā iekārtots omulīgs dzīvoklis. Attēls ir 30. gados uzņemts, un tajā redzams, cik populārs savulaik bijis Annas tirgus.

Dzīvokļa saimnieks atklāj, ka Breikša ielas rezidence kļuva par ģimenes pirmo īpašumu, uzsākot īres biznesu. Toreiz mērķis bijis iegādāties īpašumu par nelielu naudu, bet ar lielu potenciālu, un tieši tāds arī atrasts. Dzīvoklis atrodas vairāk nekā 100 gadus vecā mājā, kur remonts nebija veikts vismaz kopš 80. gadiem, un arī pēdējo pāris gadu laikā tur neviens nebija dzīvojis. Daudzus, iespējams, nobiedētu šāda postaža, bet Filipa ģimene tajā saredzēja lielisku iespēju.

Dzīvokļa saimnieks atzīst, ka lielu daļu darbu veikuši pašu spēkiem. Pat vienkāršotās renovācijas projektu zīmējis pats Filips, izpētot likuma prasības un vēlāk saskaņojot ar sertificētiem speciālistiem. "Pašu iesaistīšanās ļāva lēnā garā izplānot, ko un kā gribam un kāds šim dzīvoklim būtu vislabākais risinājums. Sapratām, ka šaurā un garā virtuve daudz labāk funkcionēs, ja, izjaucot starpsienu, to pievienosim viesistabai, kas savukārt ļaus šaurajā koridorā atteikties no vienām durvīm un radīs iespēju izvietot drēbju pakaramo, elektrības sadales skapi utt.," par iecerēm stāsta dzīvokļa saimnieks.

Ļoti bieži necilos mājokļos tomēr ir lietas, kas ir tā vērtas, lai ieguldītu lielu darbu un līdzekļus. Piemēram, koka grīda, podiņu krāsns, autentiskās durvis – tās ir lietas, kuras tā vienkārši nedrīkst likvidēt un izmest kā nebijušas. Tās ir vērtības, kas glabā vēsturi, tāpēc pieprasa saglabāšanu. Arī Filips to apzinās, tāpēc centies saglābt visu labo, kas dzīvoklī bija.

"Neesošais remonts bija atstājis nesabojātas pagātnes vērtības. Vecās koka durvis, dēļu grīdas, kas zem biezām krāsas kārtām gaidīja savus glābējus, un cara laika podiņu krāsns. Tiesa, dzīvoklis vēl pirms mums bija ticis pie lētākajiem plastmasas logiem, un tas deva nelielu ieskatu, kas būtu noticis, ja ar līdzīgu gaumi un vērienu iepriekšējie īpašnieki būtu remontējuši visu dzīvokli," atzīst Filips.

Krāsns, lai arī sena un grezna, tomēr bija sabojāta. Kāds to bija pārkurinājis un burtiski uzspridzinājis. "Pa podiņu šķirbām nāca dūmi, un tas bija labots ar līmlenti. Bija skaidrs, ka ar vienu krāsni būs par maz, lai piesildītu vairāk nekā 50 m² dzīvokli. Konsultējoties ar podnieku, vienojāmies, ka prātīgākais risinājums būtu dzīvoklī izveidot kamīnu, kas silda radiatorus. Tādējādi siltumu būtu iespējams aizvadīt arī uz koridoru un vannasistabu un ar papildu ūdens tvertnes – siltuma akumulatora – palīdzību izvairīties no ātras sistēmas atdzišanas kurināšanas starplaikos," atminas saimnieks. Papildus dzīvoklis arī pamatīgi nosiltināts, jo katrs eiro, kas ieguldīts siltināšanā, vēlāk desmitkārtīgi atmaksājas mazākos kurināšanas izdevumos.

Liels izaicinājums bijusi vannasistaba. Padomju laikos, lai izvairītos no koplietošanas telpām, tā tikusi sadalīta divās daļās – katram no blakus dzīvokļiem pa pusei. Dalīšana notikusi ar parastu skaidu plati, kas būtībā nozīmē, ka divu dzīvokļu privātākās telpas atdalītas vien ar 2 cm plānu sienu. Pie tam siena iebūvēta šķībā leņķī, kas apgrūtina dušas kabīnes vai cita aprīkojuma izvietošanu. Pēc sienu iztaisnošanas un papildu izolācijas kārtas telpa kļuva gaužām maza – vien knapi 2,5 m². Tajā jāietilpina dušas kabīne, veļas mašīna, siltā ūdens boilers, klozetpods un izlietne.

"Uz lapas sazīmēju telpas modeli mērogā un mēģināju visas iespējamās kombinācijas, kā nepieciešamās lietas izvietot. Un tas izdevās. Tiesa, nāca vēl viens pārsteigums – gribot saglabāt oriģinālās durvis, mēs tikām ierobežoti ar 50 cm šaurām durvīm, pa kurām jāspēj ienest visu nepieciešamo. Ja dušas kabīni var ienest izjauktā veidā, tad veļas mašīnas un boilera gadījumā nebija variantu, tiem bija jāatbilst šim izmēram. Tiesa, lai veļas mašīnu noliktu vietā vai iznestu ārā, ir jādemontē izlietne un pamatīgi jāpasvīst, iegrozot pareizos leņķos, bet rezultāts ir ļoti kompakta un funkcionāla telpa, kas pilda visas nepieciešamās funkcijas."

Arī kamīna atjaunošanu nevar nepieminēt – saimnieki ļoti vēlējušies saglabāt vecās podiņu krāsns formas un stilu, lietot oriģinālos podiņus un dekoratīvos elementus. Ar apkures santehnikas daļu tikuši galā paši, ar tēta atbalstu, bet podiņu mūrēšanai nācās piesaistīt meistaru ar pieredzi šajā senajā arodā. "Kā jau tas bieži gadās ar meistariem, arī mūsējais bija lielāks mākslinieks nekā meistars un aprīlī solīto kamīnu pabeidza jūlijā. Taču kamīns arī kļuvis par dzīvokļa sirdi – gan ar liesmām aiz stikla durvīm vēsos ziemas vakaros, gan vienkārši kā skaistums interjerā visos pārējos laikos."

Atjaunotais dzīvoklis ir ļoti labs piemērs tam, ka arī šķietami necilās lietās slēpjas kāda vērtība. Kas to būtu domājis, ka dzīvoklis varētu kādreiz izskatīties tik mājīgs un mūsdienīgs! Protams, ieguldīts liels darbs un lieli līdzekļi, bet – vai tas nav tā vērts?

Foto no dzīvokļa iegādes brīdī, remonta laikā un pēc paveiktā: