Ar muižas iepazīšanu ir līdzīgi kā ar cilvēkiem – pirmais iespaids itin nemaz neatspoguļo to, kādu vēsturi, dažkārt pat visai skarbu, tā glabā. Interesanti arī tas, ka parasti muižas rada visai atturīgu noskaņu, jo šāda ēka savas senās vēstures dēļ prasa pietāti un grūti tajā justies kā mājās, taču šis ir izņēmums. Varbūt tāpēc, ka saimnieki apzināti muižu atjaunojuši un iekārtojuši tā, lai nerastos sajūta, ka cilvēks atrodas muzejā, varbūt labo sajūtu rada tas, ka saimnieki paši šeit pārbaudījuši katru kaktiņu. Kā pašreizējie muižas saimnieki nonāca līdz tam, ka tagad dzīvo vienā no skaistākajām Zemgales muižām, un kāds bijis atjaunošanas process, stāsta Ilze un Aldis Melgalvji.
Ir cilvēki, kurus sastopot uzreiz rodas pārliecība – tie dara to, kas viņiem vislabāk padodas, un noteikti atrodas īstajā vietā. Nav ne mazāko šaubu, ka Melgalvju ģimenes lielākā kaislība ir Berķenes muiža, pie kuras atjaunošanas viņi neatlaidīgi strādājuši un to turpina darīt joprojām.
Dzīvības atgriešana
Ar muižas vēsturi tieku iepazīstināta īpašajā bibliotēkā, kur bija tas gods arī rokās paturēt nozīmīgu vēstures liecību – kādreizējā muižas pārvaldnieka dienasgrāmatas kopiju, kur fiksēti interesanti stāsti un daudz liecību par to, kā kādreiz dzīve kūsājusi muižā un tās apkaimē. Muižas vēstures pirmais triepiens ir 1462. gads, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede Jelgavas apgabalā iznomā zemi Klavam fon Medeheimam, paredzot to muižai. Gadsimtu laikā muižā notikušas neskaitāmas pārbūves un pārmaiņas. Pēdējie muižas īpašnieki no 1853. gada bija amatnieku izcelsmes zeltkaļi vācbaltieši Dannenbergi. Pēc 1920. gada agrārās reformas muižai piederošās ēkas un zemes sadalītas daudzās jaunsaimniecībās. Līdz mūsdienām saglabājies Lielbērķenes kungu nams, kas celts 1819. gadā agrīnā klasicisma stilā. Izdzīvojusi dažādus notikumus un piedzīvojusi dažādus saimniekus, vairākus gadus muiža bija pakļauta bēdīgam liktenim – tā gruva, drupa un skumji gaidīja tādus cilvēkus, kādi ir Melgalvji.
2004. gadā Ilze un Aldis iepazinās ar šo muižu, un uzreiz arī bijusi tā īstā sajūta – šis ir ilgi meklētais īpašums. Viesistabā omulīgi tērzējot un malkojot siltu tēju, saimnieki man atklāja, ka tolaik ļoti labi apzinājušies, ka muiža ir bēdīgā paskatā, ka te jāiegulda ļoti daudz, taču neviens cits īpašums, ko līdz tam aplūkoja, nav tā uzrunājis, pat ja bijis krietni labākā stāvoklī. Tagad, atskatoties uz to laiku, kad noskatīta muiža, noteikti nav racionālu skaidrojumu tam, kāpēc izvēlējās tieši šo vietu. Saimnieki piekrīt – tas bijis liktenis. Pēc iegādes divus gadus sekoja izpētes darbi un projektēšana, kur virsvadību uzņēmās arhitekts Pēteris Blūms.
Praktiskie darbi muižas atjaunošanā sākās 2006. gadā, un kopš tā laika atjaunots muižas nams, rekonstruēta klēts, uzbūvēts/pārveidots šķūnis, attīrīts un padziļināts dīķis, ierīkots dziļurbums un bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kā arī sakopta teritorija.
Saimnieki atklāja, ka klēts bija pirmā, kas tika atjaunota, un, tā kā ēka bijusi tik tuvu kungu mājai, nolēmuši to pievienot, lai var pāriet no vienas mājas otrā, neizejot laukā. Kad pievērsušies lielākās mājas atjaunošanai, darba bijis vairāk, nekā sākotnēji varēja domāt. Noņemot jumtu, atklājās, ka daudzas sijas nopuvušas, tikpat bēdīgs skats pavēries, atsedzot mājas pamatus, – tos vietām krietni jau bija pabojājuši gruntsūdeņi. Tā nu celtnieki esot gluži no jauna māju uzlikuši uz pamatiem.
Atjaunot tā, lai pašiem patīk
Liela artava muižas atjaunošanā noteikti ir Pētera Blūma piesaistīšana, jo tieši viņa zināšanas ļāvušas īstenot to, ko pieprasa muižas vēsture. Saimnieki stāsta, ka varējuši vien apbrīnot, kā arhitekts ar lielu pietāti pret ēku un tās vēsturi muižu atjaunojis. Katra detaļa un katra mazākā nianse ir rūpīgi pārdomāta. Ilze stāsta, ka durvju izveidošana vien ir stāsta vērta – pēc viena prototipa veidoja durvis, kas izskatās kā radītas šai muižai, taču ceļš līdz rezultātam bijis ļoti ilgs un diskusiju pilns, sākot no dizaina un beidzot ar īsto krāsu.
Likumsakarīga bijusi arī Ilzes vēlme iegūt profesionālu izglītību interjera jomā, studējot universālo dizainu, kur arī kā bakalaura darbu veidoja objektu – māju, kas ir pie muižas un kurā dzīvo paši diendienā. Interesanta ir Ilzes piebilde, ka katra istaba šeit ir pašu pārbaudīta – saimnieki pamēģinājuši pagulēt katrā telpā, pārbaudot arī praksē, vai plauktiem ir īstā vieta, vai kaut kas nav neparocīgi, neērti u. tml. Saimnieki nemaz citādi nav spējuši, jo kā gan lai citiem piedāvā labāko, ja pats neesi pārbaudījis? Īsts pārbaudījums bijis arī mēbeļu sarūpēšana – nav tā, ka kurā katrā veikalā var atrast to, kas muižai vajadzīgs. Un arī šajā jomā saimnieki nav steigušies – gaidījuši atrodamies tās īstās lietas, kas iederētos bez mazākajām ierunām. Piemēram, kādā izsolē iegādāts mēbeļu komplekts ar elegantiem zīmējumiem, kas pēc krāsu tonalitātes ideāli iederoties istabā – gluži kā radītas šai telpai! Īpašs stāsts esot katrai lietai muižā.
Apstaigājot kungu mājas numuriņus, nevar neizrādīt cieņu muižas saimniekiem par gaumīgajiem risinājumiem. Guļamistabu lielākās rotas ir koka sijas, kas saglabājušās no ēkas pirmsākumiem. Uz tām pat redzami īpaši gravējumi, kas esot numerācija, lai neapjuktu, kur katrai sijai paredzēts atrasties pēc rekonstrukcijas, pastāstīja saimnieks Aldis. Savu šarmu rada arī nededzinātu ķieģeļu sienas. Liels izaicinājums interjerā esot netradicionālo formu jumta logi, kuriem stikloti arī sāni arkai, kas prasījuši saimniecei pamatīgi lauzīt galvu par to, kādus aizkarus izvēlēties, lai var paslēpties no spilgtajiem saules stariem, un regulāri liels izaicinājums ir arī logu tīrīšana.
Saimniece atklāj, ka teiciena "nekad nesaki nekad" patiesība pierādījusies arī pašas dzīvē – ja savulaik pati nav bijusi senlietu cienītāja un priekšroku devusi visam modernajam, pārmaiņas ieviesusi muižas iekārtošana. Tagad lietām ar vēsturi Ilze piešķir citu vērtību. Kā atklāj muižas interjera veidotāja, galvenais mērķis bijis radīt labu auru, vidi, kas nav pārsātināta ar bagātību, – tā, lai telpas pašas runā. Un tas saimniekiem izdevies pat ļoti labi!
Ieskats muižas pārvērtībās: