Kā vārīt ziepes pēc sentēvu receptēm un kur var iegādāties sārmus, žurnālam "Praktiskais Latvietis" vaicāja Inese Kociņa Brenguļos. Viņai atbild Andris Romanovskis, kura vadītajam uzņēmumam "Sēlijas ziepnīca" ir vairāku gadu pieredze šajā jomā.
"Izsenis Latvijā pie ziepēm tikuši, lopu taukus vārot kopā ar "ziepju zālēm" jeb "ziepjakmeni" (tie ir šajā procesā nepieciešamā sārma – nātrija hidroksīda – vēsturiskie nosaukumi). Mātes savas zināšanas un prasmes nodeva meitām, tāpēc kopš bērna kājas viņas zināja, kas un kā jādara. Man ar dzīvesbiedri vajadzēja krietnu laiku, lai nonāktu līdz savai ziepju receptei. Veļas mazgāšanai paredzēto sastāvs ir ļoti primitīvs, turpretim ķermenim domātās "jākonstruē" no vairākiem komponentiem, jo, piemēram, viena taukviela neitralizē otras negatīvās īpašības."
Uz iepakojuma izlasot rūpnieciski ražotajās ziepēs ietilpstošo vielu sarakstu, redzams, ka tur ir naftas pārstrādes produkti. A. Romanovskis uzsver, ka viņš izmantojot tikai dabīgas izejvielas, lielākoties cūku, liellopu vai jēru taukus, dažkārt – dzidrināto jeb gī sviestu. Jēra tauki, pārstrādāti ziepēs, labi putojot, cūku taukiem šī īpašība tik izteikti nepiemīt, savukārt no liellopu taukiem vārītās ziepes esot viscietākās.
Lai uzlabotu mazgāšanās līdzekļa kvalitāti, pavairotu tā putošanas spēju un iegūtu patīkamāku smaržu, ziepju meistars masai pievieno kokosriekstu, palmu augļu kauliņu, rapšu vai rīcineļļu, kā arī piparmētru, kampara vai kādu citu ēterisko eļļu (var nopirkt ekopreču vai internetveikalos ziepnica.lv, ziepjuvirtuve.lv, ziepjudarbnīca.lv, bbfactory.lv u.c.). Vēl vajadzīgi divi sārmi. Ja grib šķidras ziepes, nepieciešams kālija hidroksīds, ja cietas – nātrija hidroksīds (tautā dēvēts par ziepjakmeni). Sārmus var iegādāties ķīmisko reaģentu tirgotavā "Enola".
Pieredzējušais meistars atklāj, ka no jēru taukiem vārītās ziepes esot piemērotas tiem, kuriem taukaina āda. Bet jārēķinās, ka tām piemīt specifisks aromāts, tāpēc ieteicams jaukt cūku un jēru taukus (50:50). Mediķiem, apkopējām, pavāriem un citu profesiju pārstāvjiem, kuriem sanāk rokas daudz mērcēt ūdenī, tāpēc āda kļūst sausa, sprēgā, piemērotas esot no cūku taukiem vārītās ziepes.
A. Romanovskis nav gatavs atklāt, kādās proporcijās lieto ziepju vārīšanai paredzētās sastāvdaļas, jo līdz optimālajam variantam esot nonācis, eksperimentējot un dažādi kombinējot taukvielas un eļļas. "Cik ziepnieku, tik versiju," viņš nosaka, taču dažus vērtīgus padomus dod. Piemēram, ka palmu kauliņu vai kokosriekstu eļļu, kas ziepes padara putojošākas, nevajadzētu pievienot vairāk par 25 – 30% tādēļ, ka šai taukvielai piemīt īpašība sausināt ādu. Savukārt rapšu vai olīveļļa ziepēm piešķirot gaisīgumu.
Ziepes ieteicams vārīt emaljētā vai nerūsējošā tērauda katlā, alumīnija vai vara traukā ne, jo tie var reaģēt ar sārmu. Vispirms kausē lopu taukus, līdz tie kļūst šķidri. Jāuzmanās, lai nepārskrien pāri malām, jo karsējot taukiem piemītot tāds pat niķis kā pienam. Kad tauki izkausēti, tiem pielej kādu no eļļām (kokosriekstu, palmu augļu kauliņu, rīcineļļu, rapšu vai olīvu).
Atsevišķā traukā ielej destilētu ūdeni un pieber nātrija hidroksīdu. To dara uzmanīgi, jo sārms ir kodīga viela. Maisa, līdz nātrija hidroksīds izšķīst. Izkausēto tauku maisījumu un sārma maisījumu atdzesē vismaz līdz 35 grādu temperatūrai. Tauku maisījumam, izmantojot blenderi, pievieno sārma šķīdumu. Lēnām, lai ziepju masa strauji neuzkarstu reakcijas laikā. Pēc sārma pievienošanas maisa, izmantojot blenderi. To dara tik ilgi, līdz veidojas bieza, viendabīga masa.
– Ar blenderi brauc pa katla apakšu, lai maisot gaiss neiekļūtu masā. Ja tā notiek, vārīšanas procesā radušajās gaisa cistās var sakrāties sārmūdens. Ziepes izskatīsies kā Holandes siers, tām pietrūks sārma, tāpēc ilgi neuzglabāsies, bet pārpalikušais sārmūdens mazgājoties nokļūs uz ādas un cilvēkam radīs nepatīkamas sajūtas, maigi izsakoties.
Tad iegūto masu karsē. To dara tik ilgi, kamēr izveidojas krēmīga konsistence, ko ziepju vārītāji sauc par sliedes fāzi. Lai to konstatētu, blenderi izņem no katla un vēro pilējumus. Ja tie veido sliedi, masa ir gatava.
Pirms liešanas veidnēs masai pievieno ēteriskās eļļas (uz 250 g ņem četrus līdz septiņus pilienu ēteriskās eļļas). Tās iemaisa, izmantojot koka vai plastmasas karoti, nevis blenderi.
Lej veidnēs (var izmantot tukšos jogurta trauciņus, piena vai citu produktu tetrapakas) un atdzesē. Pēc pāris trim dienām, kad masa sacietējusi un atpūtusies, to sagriež gabaliņos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!