Vecas elektroniskās ierīces: kā pareizi no tām atbrīvoties  (4)

Nevar noliegt, ka mūsdienas varētu dēvēt par preču patēriņa laikmetu, kad tā vien šķiet, iegādājamies vairāk, nekā spējam patērēt, taču ne par to šoreiz ir stāsts. Ja jau esam izvēlējušies dzīvot šādi, tad katram pašam jāpieņem lēmums, ko un kā darīt tālāk. Portāls TavaMāja.lv konsultējās ar Latvijas Zaļā punkta direktoru Kasparu Zakuli, kas sniedza informāciju par elektrisko un elektronisko ierīču atkritumiem.

''Dabas resursu izmantošana produktu, preču vai vielu ražošanā ir kļuvusi jau par pašsaprotamu procesu, taču bēda tāda, ka pēc tam, kad šīs saražotās lietas vairs nav vajadzīgas, viss pārvēršas par atkritumiem, līdz ar to, sanāk tā, ka mēs tikai ņemam, bet atpakaļ neko neatdodam. Šādā veidā agri vai vēlu resursi beigsies un nāksies cīnīties ar sekām.'' Tomēr, kā mēs visi labi zinām, katrai bezizejai ir vismaz viena izeja un arī elektronisko ierīču atkritumu jomā ir risinājumi.

Kā skaidro šīs jomas speciālists, tad pēdējos 50 gados ir mainījusies sabiedrības domāšana. Ja savulaik no dabas tikai ņēmām, nedomājot par zaudēto, tad tagad arvien vairāk pievēršamies pārstrādei. To var attiecināt gan uz apģērba, iepakojumu, taras, gan arī elektronisko ierīču precēm. Tad, kad prece vairs nav izmantojama primārajam mērķim, tā kaut kādā veidā ir jālikvidē, un ar to saskaras gan tie, kas šķiro, gan tie, kas par to nav pat aizdomājušies. Tālāk izriet divi risinājumi. Viens no tiem – nedarīt neko un turpināt patērēt, krājot visu nevajadzīgo zem viena jumta. Otrs – šķirot un rast iespēju no nevajadzīgā radīt ko jaunu.

Mūsdienās elektronikas preces ar katru gadu paliek arvien vieglākas, mazākas, un šeit par piemēru var ņemt kaut vai televizoru. Šī nozare cenšas samazināt patērējamo materiālo daudzumu – gan plastmasu, gan metālus, tāpēc arī datori ir plānāki. To diktē ekonomiskais faktors, lai varētu ražot pēc iespējas vairāk un arī lētāk. Vidēji Latvijā iedzīvotājs patērē septiņus kilogramus elektronikas gadā. Piemēram, Norvēģijā šis skaitlis ir krietni lielāks – tur viens iedzīvotājs gadā vidēji patērē 11 līdz 12 kilogramus elektronikas. Tas ir saistīts ar to, ka Norvēģijā biežāk maina elektroniskās ierīces, taču arī mums draud šī tendence.

Latvieši ir krājēju tauta un lielākoties ir tā, ka pat tad, ja prece vairs nav lietojama, to noglabājam garāža, no garāžas uz lauku mājas bēniņiem ar domu, ka varbūt kādu dienu noderēs. Katrā ģimenē noteikti ir vismaz viena elektroniskā ierīce, kas savu laiku nokalpojusi un šobrīd glabājas putekļu kārtu klāta, uzsver Kaspars Zakulis. Iespējams, pie tā vainojams iemesls, ka cilvēki vienkārši nezina, ko darīt ar šīm nevajadzīgajām lietām, tomēr speciālists uzsver – mūsdienās gan nevarētu sūdzēties par informācijas trūkumu. Ja grib, tad var uzzināt itin visu, arī to, kur utilizēt šīs mantas.

Elektroniskās ierīces noteikti ir jāutilizē jeb jāpārstrādā. Pārvadājot ledusskapi, var nejauši izraisīt freona noplūdi, kas ir kaitīga viela – tā noārda ozona slāni. Arī baterijas, kas sākušas pelēt, atvērušās, ieplaisājušas, ir ļoti kaitīgas videi. Ir pat veikts pētījums, ka viena bojāta baterija ievērojami sabojā vienu kvadrātmetru zemi ar šiem smagajiem ķīmiskajiem elementiem, tāpēc atbildes, kāpēc vajadzētu pārstrādāt, nav tālu jāmeklē.

Pieļaujams, ka liela daļa iedzīvotāju nemaz nezina par iespējām elektronisko ierīču utilizēšanā. Vēl kāds faktors, kas ietekmē šo procesu – cilvēciskais slinkums. Tikai viens no desmit cilvēkiem domā par atkritumu šķirošanu, un šajā jomā mums ir, kur augt.

Kas attiecas uz iespējām laboties, tad nav gluži tā, ka nebūtu iespējas utilizēt vecos televizorus, tosterus, fēnus un citas elektroniskās ierīces. Ja bateriju pieņemšanas vietas vēl ir redzētas visai daudz, tad arvien vairāk parādās arī speciālas kastes, kur ielikt šīs preces. Sākot ar šo nedēļu 30 ''Rimi'' lielveikalos Latvijā ir pieejamas īpašas kastes, kur katram ir iespēja atstāt šīs elektroniskās ierīces. 15 šādas nodošanas vietas atrodas Rīgā, bet pārējās 15 – citur Latvijā. Viena no iespējām ir šī, bet joprojām aktuāli ir speciālie šķirošanas laukumi. Latvijā ir vairāk nekā 50 šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumi. Interaktīvā karte ar tiem pieejama šeit.

Vēl kāda mazāk izmantota iespēja, ko var izmantot – nevajadzīgās iekārtas nodot vietā, kur tās iegādātas. Likumdošanā noteikts, ka pārdevējam ir jāpieņem šīs preces un tālāk jānodod tālākam pārstrādes procesam, taču šo iespēju izmanto ļoti maz cilvēku.

Atkritumu šķirošanas vietu Latvijā ir par maz. Lauku reģionos vajadzētu vēl, bet Rīgā šajā jomā situācija ir vēl bēdīgāka. Tādu vietu gluži vienkārši nav, bet noteikti vajadzētu būt katrā priekšpilsētā. Vienīgais pieejamais šķirošanas laukums ir Getliņos, Stopiņu novadā. Šobrīd nav arī vietas, kur izmest būvgružus. Tāpēc, ka nav šķirošanas laukumu, arī ir nepieciešamas talkas, kad paši vien vācam savus atkritumus. Taču, ja nav kur likt šos atkritumus, nevar vainot cilvēkus par to, ka grāvmales un meži tiek piesārņoti, uzsver speciālists.

Tad, kad šīs kastes lielveikalos ir piepildītas, tālāk savāktais materiāls tiek sašķirots un izjaukts pēc materiālu līdzības. Pārstrāde katram materiālam notiek citādi, tāpēc šķirošanai ir liela loma. Latvijā pārstrādes vietas elektroniskajām ierīcēm nav, jo apjoms ir pārāk mazs, tāpēc preces tiek izjauktas, bet tālāk nogādātas uz dažādām pasaules valstīm. Tas pats attiecināms arī uz baterijām, skaidro speciālists.

Atkritumu šķirošanas jomas zinātājs skaidro, ka ar katru gadu Eiropas savienības prasības kļūst stingrākas un pēc dažiem gadiem maksāsim krietni vairāk par atkritumu izvešanu, un tad noteikti vairāk domāsim par šiem jautājumiem. Mēs zinām, cik maksā degviela litrā vai viens brauciens sabiedriskajā transportā, bet uzreiz nevaram pateikt, cik maksājam par atkritumu izvešanu. Tas nozīmē, ka šīs izmaksas pie mums vēl nav tik lielas, lai katrs par to tik sīki un detalizēti zinātu, tomēr mēs pamazām tuvojamies citu valstu situācijai.

Ārzemēs šo un citu atkritumu šķirošanai tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Varam ņemt piemēru kaut vai no netālajām Eiropas valstīm – tur cilvēki kaunas, ja nepareizi sašķirojuši atkritumus, un, ja kāds redzēs citu nepareizi kaut ko darām, tad tam vienmēr sekos aizrādījums. Ārzemēs atkritumu izvešanas izmaksas ir ļoti augstas, līdz ar to, tam pievērš lielāku uzmanību.

Maldīgi ir uzskati, ka šķirošana sadārdzina, gluži pretēji – tie, kas meklē risinājumus izmaksu samazināšanai, noteikti apstiprinās, ka šķirošana palīdz ietaupīt. Viena lielā atkritumu konteinera vietā, kas varbūt jātukšo reizi nedēļā, var novietot divus – vienu sadzīves, otru stikla atkritumiem. Tādā veidā sadzīves atkritumi jāizved retāk, tāpēc arī izmaksas samazinās. Mēs visi maksājam par atkritumu izvešanu, tāpēc, jo retāk tie būs jāizved, jo mazākas būs izmaksas par šo pakalpojumu. To īpaši vari izjust tieši privātmāju iedzīvotāji, kuriem jāmaksā par katru izvesto konteineru.

Vaicājot, vai pārstrāde ir dārgāka nekā preces ražošana no jauna, speciālists uzsver, ka tas ir atkarīgs no tā, par kādu konkrētu materiālu ir runa. Piemēram, degvielas ražošanā, protams, vienkāršāk ir iegūt naftu un ražot to no jaunu. Kas attiecas uz stikla ražošanu, tad šajā procesā gan izdevīgāk ir pievienot stikla lauskas – gala produkta ražošana ir lētāka. Taču galvenais ieguvums, šķirojot atkritumus un utilizējot tos, tai skaitā elektroniskās ierīces, attaisnosies nākotnē.

Situācija pēdējos gados uzlabojas, šī rezultāta augļus dod izglītošanas darbs. Jaunā paaudze šobrīd ļoti seko līdzi šai nozarei un meklē risinājumus šķirošanai. Atšķirībā no vecākām paaudzēm, mūsdienu jaunatne vairs neuzdod jautājumus – kāpēc vajag šķirot, bet gan meklē atbildes uz jautājumiem, kā un kur to darīt. Arī iespējas veicina situācijas uzlabošanos – cilvēki par to vairāk interesējas un meklē risinājumus, jo ar katru gadu atkritumu savākšanas kļūst arvien dārgāka, tāpēc, gribot negribot, esam pat nedaudz spiesti meklēt risinājumus, un tam tomēr ir arī savs labums.