Nezūdošas vērtības: kas jāzina par koka logu un durvju restaurāciju

Nevar noliegt – koka logi un durvis ir unikāls mūsu kultūras mantojums, turklāt tā saglabāšanā dažkārt var paveikt daudz arī pašu spēkiem, neprasot arī lielus ieguldījumus. Tieši tāpēc ''Koka Dizaina Centrs'' lektors un stila mēbeļu galdnieks Guntars Upenieks stāsta svarīgāko par to, kā pareizi restaurēt šīs vērtības.

Vēsturiskie koka logi un durvis ir mūsu arhitektūras un amatniecības mantojums, kā arī tā laika meistaru prasmju apliecinājums. Lai uzturētu darba kārtībā ēkas koka logus un durvis, ir jāveic to apsekošana divreiz gadā. Meistars atzīst, ka tas pat varētu sakrist ar logu stiklu mazgāšanu, ko parasti ierasts darīt pavasarī un vasaras beigās. Tad nu šajās reizēs arī vajadzētu pievērst uzmanību logu stāvoklim un izsekot, vai tas nav pasliktinājies.

Ja ēkai ir vēsturiskie koka logi, durvis, tad tāpat kā jebkurā restaurācijas procesā ir nepieciešams sastādīt restaurācijas programmu, kurā ietvertu sevī darba plānu sastādīšanu, proti, restaurācijas uzdevumu, izmantojamo materiālu un instrumentu izvēli, darba tehnoloģiju un darba paņēmienu izvēli, finanšu plānošanu – materiāli, darba izmaksas, birokrātiskais process – atļaujas no būvvaldes, pieminekļu inspekcijas, konsultācijas ar restauratoriem, arhitektiem, būvinženieriem.

Galvenais būtu ievērot, lai pēc iespējas mazāk sabojātu vēsturiskās liecības, t.i. nedarītu liekas darbības, kas noved pie viena vai otra objekta kultūrvēsturiskās vērtības samazināšanās. Ja vēlies ideāli gludas virsmas, tad ir jātaisa jauni logi vai durvis, vēsturisko logu un durvju vērtība ir to virsmas faktūrā.

Speciālists iesaka visupirms koka logus un durvis vienkārši nomazgāt, un tad, iespējams, atklāsies, ka krāsu slāņa noņemšana nemaz nav nepieciešama.

Ja loga ķite ir labi saglabājusies, tad var to neņemt ārā, bet tikai salabot tās vietas, kur tā ir izkritusi. Vērtņu izstiklošana ir ļoti sarežģīts process. Vēsturisko stiklu biezums ir tikai 2–3 mm, turpretim mūsdienās pārsvarā izmanto 4 mm biezu stiklu, tāpēc neakurāti demontējot, var tos vienkārši saplēst, kas atkal būtu zaudējums. Tāpēc meistars iesaka no tā tomēr izvairīties.

Bojātā krāsojuma noņemšanai var pielietot ciklēšanas metodi – nociklēt to krāsu, kas krīt nost, bet pārējo atstāt un, nedaudz pieslīpējot, iegūstot labāku virsmu un saķeri ar jauno krāsu slāni.

Ja ir nolemts, ka krāsa ir jānoņem pilnībā, tad var pielietot fēnu, kas ir diezgan drastisks process, jo ar karsto gaisu tiek uzkarsēta arī koksne zem krāsas, tāpēc izdalās sveķi un koksne tiek nevajadzīgi nomīkstināta. Alternatīva tam var būt infrasarkano staru lampa, kas būs daudz saudzīgāks paņēmiens, jo tik ļoti neuzkarsē koksni. Var pielietot arī dažādus krāsu noņēmējus, bet te gan jābrīdina, ka tie visi ir ar nepatīkamu smaku un ir jāstrādā ļoti labi vēdināmās telpās.

Parasti visvairāk tiek bojātas tās vietas, kas ir pakļautas tiešai atmosfēras iedarbībai. Kad laika apstākļi strauji mainās, sals – atkusnis. Šajā gadījumā ūdens satek sīkās mikroplaisās, tur sasalst, plēšot šīs mikroplaisas aizvien lielākas, tādējādi šīm mikroplaisām jau pārvēršoties par acīmredzamām plaisām. Tāpēc – jo savlaicīgāk veiksi šo aizsargpārklājuma atjaunošanu, jo pastāv mazāka iespējamība, ka būs nepieciešams nomainīt pat veselus atsevišķus elementus.

Ja īpašumā ir izstrādājumi, kuriem jau ir nepieciešama atsevišķu elementu nomaiņa, tad vajadzētu pieturēties šādām pamatnostādnēm:

Zudušo vai nopietni bojāto detaļu aizvietošana jāveic, izmantojot sausu, atbilstošu materiālu, ievērojot to konstruktīvo risinājumu, šķiedru virzienu, profilējumu.

Ļoti svarīgi lietot attiecīgajā laika periodā pieejamus būvniecības materiālus. Apkārtējā mitruma ievērošana, piemēram, slēģi +20 grādos sarausies, pēc tam ārā uzbriedīs un saplaisās.

Pie detaļas nomaiņas nevajadzētu to uzturēt pārlieku sausā vai mitrā telpā – pastāv iespējamība konstrukcijai pēc tam deformēties.

Špaktelēšanai ir jāizmanto tādas špakteles, kuras ir paredzētas āra darbiem. Tas ir tās, kuras nekļūst līdz galam cietas, nesakalst. Jo koka rukšanas un briešanas procesā šīs cietās špakteles vienkārši izkristu ārā, tādējādi atkal veicinot būvizstrādājuma stāvokļa pasliktināšanos.

Slīpēšanai ir svarīgi izmantot pareiza raupjuma smilšpapīrus. Kā pirmo varētu izmantot Nr 120 smilšpapīru, nākamā pakāpe būtu Nr 180, bet noslēdzošais Nr 240. Labāk ir izmantot uz audekla bāzes, kas ir ilgmūžīgāki, bet dārgāki.

Stikla gropes sagatavošanai jāizmanto šellakas granulas, kas izšķīdinātas 95% spirta šķīdumā. Parasti 10 līdz 15 g šellakas šķīdina 100 gramos spirta. Galvenais nolūks tam ir, lai samazinātu koksnes uzsūkšanas spējas, kad ķitēs loga rāmī stiklu.

Logu un durvju gruntēšanai pirms krāsošanas jāizmanto dabīgās lineļļas pernicu. Lai labāk tā iesūktos koksnē, to var uzkarsēt un tad ar otas palīdzību burtiski ierīvē koksnē. Lineļļas pernicas labā īpašība – tā var koksnē iesūkties līdz pat 5 mm.

Dabīgā pernica istabas temperatūrā līdz nelipšanai nožūst 8–12 stundās, bet pilnīgi nožūst 24 stundās, veidojot atmosfērizturīgus segumus, kuriem ir labas tehniskās īpašības.

Pēc gruntēšanas var veikt virsmas krāsošanu, bet jāņem vērā, ka virsapdares process prasa gana ilgu laiku, kamēr virsmas ir kļuvušas sausas. Krāsošanas process kā minimums var ilgt vismaz vienu nedēļu un ilgāk. Jāņem vērā arī tāds faktors kā laikapstākļi, kas būtiski ietekmē žūšanas gaitu, tāpēc šādus darbus vislabāk ir veikt vasaras periodā.

Pēc virsmas nožūšanas var veikt furnitūras montāžu izmantojot autentiskas skrūves, tāpēc ir vērts saglabāt šīs skrūves no citām mums jau nevajadzīgām lietām.

Lai uzzinātu vēl vairāk par šiem praktiskajiem darbiem un arī praktiski pamēģinātu, ''Koka Dizaina Centrs'' aicina apmeklēt bezmaksas konsultācijas. Vairāk par to uzzini šeit.