Liene Greifāne: ja nebūtu dziedātāja, kļūtu par profesionālu sportisti  (6)

Lieni uzrunāju, jo padzirdēju, ka viņa plāno pārcelties uz Krieviju – ne pavisam, bet uz laiku, mācību nolūkos. Gribas ar Lieni aprunāties ne kā ar mākslinieci, bet kā sievieti – iepazīt viņu no citas puses.

Liene ir dzimusi Rīgā, augusi Siguldā. Viņas bērnības atmiņas visspilgtāk saistītas ar Siguldu – bērnības draugi, klases biedri, pirmā simpātija un tā tālāk: "Man ir viena pusmāsa Līga, māsa Linda un brālis Edgars. Vistuvākais man ir mans brālis. Viņš ir mana jaunākā dēla Kristofera krusttēvs, un mēs ar manu vīru Igoru esam krustvecāki brāļa meitiņai Alisei. Bērnībā biju riktīgi žiperīga, dauzījos ar puišiem, būvējām vigvamus, štābiņus, braucām ar močiem, es esmu braukusi pie stūres traktoram. Uzskatu, ka tāda piepilsētas idille bērniem ir vislabākā. Svaigā gaisā dzīvojāmies līdz pat tumsai un ar asarām acīs gājām mājās, kad sauca vakariņās. Tagad bērni vairs nezina, ko ārā darīt, bet man pietika ar koku, kur uzrāpties, skrituļslidām un riteni."

"Pēc pamatskolas beigšanas gribēju mācīties Rīgā, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, bet beigās aizgāju uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžu, tagad tā ir vidusskola. Vidusskolas pēdējo klasi pabeidzu Rīgas 49. vidusskolā. Man ir trīs nepabeigtas augstākās izglītības. Man kā māksliniekam ir grūti ilgu laiku noturēties vienā vietā," Liene atzīst. "Gribējās ceļot, sasniegt virsotnes, kamēr vēl esi jauns un kādam interesants, taču bez mācībām dzīvot nekad neesmu varējusi. Tiklīdz apnika viena skola vai profesija, sāku mācīties citur. Mācījos gan par mārketinga speciālisti, gan interjera dizaineri un daudz ko citu. Ir bijis interesanti apgūt dažādas profesijas un paplašināt savu redzesloku."

Pagājušajā gadā Liene esot iestājos RISEBA (Riga International School of Economics and Business Administration), kur apguvusi audiovizuālo mākslu, kas viņai ļoti patikusi. "Bija jauki kursabiedri, taču man prasības pret to, ko gribu iemācīties, bija augstākas, nekā jutu, ka saņemšu. Man vajag lielāku izaicinājumu. Tāpēc šajā vasarā cītīgi mācījos krievu valodu, krievu vēsturi, mākslu, lai varētu startēt uz vietu labākajā Krievijas institūtā VGIK (Gerasimov Institute of Cinematography). Uz manis izvēlēto spēlfilmas specialitātes programmu startēja vairāk nekā 850 cilvēku, budžetā bija tikai septiņas vietas. Tur es netiku, taču priecājos, ka esmu viena no 19 cilvēkiem, ko pieņēma uz maksas vietu. Šobrīd tas ir liels satraukums un emocionāls pārdzīvojums, par to, kā viss būs, kā tikšu galā, kā atradīsim bērnam dārziņu un tā tālāk. Miljons jautājumu, taču viens ir skaidrs – ja es esmu kaut ko ieplānojusi, tad vienmēr sasniedzu to, ko vēlos."

Būt dziedātājai, komponistei, tas viss ir emocionāli, Liene stāsta. "Mākslinieks nemaz nevar nebūt emocionāls. Emocijas ir tās, kas rada jaunas dziesmas, kuras ļauj man rakstīt dzeju, pasakas, mūziku un tā tālāk. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk vai nu melns, vai balts, bēšs – tas ir nekā. Tā arī ir mūzikā – vai nu mūzikā dziedi no sirds un aiznes līdz klausītājam patiesās emocijas, vai vienkārši stāvi uz skatuves un tukši dziedi. Man nepatīk tukši dziedātāji, kuriem nav emociju, kuriem nav saskares ar pašu dziesmu un tekstu. Tas viss ir nekā."

"Es vienmēr esmu kaut ko darījusi bez dziedāšanas. Ar dziedāšanu var nopelnīt tikai tad, kad tu braukā uz visām ballītēm un disenītēm, kur tevi aicina. Man nepatīk visu laiku braukt uz vienām un tām pašām vietām. Tas ir apnicīgi, tāpēc arī mācījos dažādas profesijas, lai varētu darboties citās jomās," Liene atzīst.

"Ja nebūtu dziedātāja, tad droši vien būtu profesionāla sportiste, taču labāk būtu gribējusi būt ārste, taču man ilgi bija slikti, redzot asinis, tāpēc šo domu uzreiz atmetu," Liene smejas.
Pašai savs scenārijs

"Iepriekš jau minēju, ka iestājos režisoros VGIK. Man ļoti patīk režisēt, man ir bijis tas gods būt par koncertrežisori festivālam "Riga Simphony 2015". Šogad arī mani ir lūguši tam kļūt par režisori un izdomāt gan scenogrāfiju, gan arī programmu, kas man ir liels pagodinājums," māksliniece atzīst.

"Taču visvairāk mani ir fascinējušas filmas. Jāņa Streiča lieliskās filmas, krievu un amerikāņu režisoru veikumi. Vienmēr esmu skatījusies un savā galvā zīmējusi scenāriju, kas notiks uz priekšu, vēlāk jau pētījusi, no kāda leņķa, ar kādu kameru varētu būt filmēts un tā tālāk. Šobrīd viss, kas mani interesē, ir iejusties jaunajā skolā, iejusties jaunā valstī un sākt mācīties no profesijas guru."

"Es kritienus vienmēr uztveru kā dzīves skolu un beigās saprotu, ka tas ir bijis vajadzīgs, lai spētu piecelties ar augsti paceltu galvu un doties tālāk. Mani nekad nav negatīvi ietekmējuši, negatīvie komentāri vai ļaužu negativitāte, tieši otrādi – no tā gūstu enerģiju, lai ar vēl lielāku sparu dotos pretī saviem sapņiem un pierādītu sev, ka es to varu," Liene atzīst.

Katrs cilvēks ir citāds, visiem vienas zāles neizrakstīsi, uzskata Liene: "Taču visiem ir vajadzīgs viens – tas ir spēks. Spēks aizvērt ausis, acis un uz brīdi padomāt, ko tu pats vēlies. Tā, lai neviens netraucē, lai neviens neienes tavās domās svešus sapņus vai ieteikumus. Katram ir jāsaprot, kas ir tas galapunkts, kur tu gribi būt un tad vienkārši celies kā bulta, ej uz priekšu, un smaidi."