Jebkurš sociālais darbinieks vai psihoterapeits apliecinās, ka palīdzēt var tikai tam klientam/pacientam, kurš uz vizīti ieradies brīvprātīgi un ar apņemšanos kaut ko mainīt. Pirmsreferenduma laikā, klausoties un lasot koalīcijas politiķu komentārus par referenduma bezjēdzīgumu, pat kaitīgumu, kļūst skaidrs, ka šis klients (lasi – koalīcija) nav motivēts izmaiņām. Vēl vairāk, problēmu esamība tiek dedzīgi noliegta, kas atveseļošanos apgrūtina īpaši.
Pēdējās socioloģiskās aptaujas liecina, ka politiskajām partijām, Saeimai un valdībai neuzticas vairāk par 80% valsts iedzīvotāju. Pie tik milzīgas varas un sabiedrības atsvešinātības dīvaini šķiet varas vīru spriedelējumi par ierosināto Satversmes grozījumu "antidemokrātisko raksturu". Tagadējais Saeimas priekšsēdētājs Guntars Daudze parlamentā iekļuvis tikai ar 34 tūkstošiem vēlētāju balsu. Varētu teikt - ne visai demokrātiski, ja vēlēšanās piedalījās 900 tūkstoši. Niknākais KNAB sakārtotājs Dzintars Jaundžeikars, piemēram, Saeimā vispār nav ievēlēts, bet iekļuvis tajā ar tā saukto mīksto mandātu, jo balotējās visos vēlēšanu apgabalos. Daudziem varētu šķist, ka tā nav pārlieku reprezentabla pārstāvniecība, īpaši, lai atrastos Nacionālās drošības komisijas vadītāja amatā. Jaundžeikara kungam tā vietā, lai Nacionālās drošības padomes sēdē rosinātu vētīt ģenerālprokurora izteikto darba piedāvājumu bijušajam KNAB priekšniekam Loskutovam, šķiet, vajadzēja nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu pārtraukt vēlēšanu sarakstu veidošanu pēc lokomotīvju principa un kandidātu izvirzīšanu vienlaikus vairākos vēlēšanu apgabalos. Iespējams, tad kāds vēlētājs noticētu Jaundžeikara kunga brīnumainajām pārvērtībām un referendumā nobalsotu pret Satversmes grozījumiem.

Pagaidām gan šķiet, ka katrs valdošo arguments pret referendumu panāk tieši pretējo - kādu svārstīgo atkal pārliecina doties uz referendumam. Var tikai apbrīnot to pārākuma un neaizskaramības apziņu un paštaisnumu, ar kādu varas partijas skandina savu pārliecību - problēmas varas un tautas attiecībās slēpjas nevis to saturā, bet formā. Vajagot tikai mazliet vairāk un labāk skaidrot, un tad viss būs kārtībā.

Vēl viens dīvains arguments - Saeima un valdība esot tik nepopulāra tāpēc, ka pieņemot smagus un nepopulārus lēmumus. Atļaušos iebilst! Tieši nepopulāros lēmumus Saeima un valdība nepieņem. Šeit minēšu tikai dažus piemērus - nebeidzami ilgi atlikta iedzīvotāju mantiskā stāvokļa sākumdeklarēšana, nav ieviests diferencēts nekustamā īpašuma nodoklis, kas vairāk liktu maksāt dārgu un daudzu nekustamo īpašumu turētājiem; nav noteikta partiju finansēšana no valsts budžeta, kas ļautu mazināt "saimnieku" naudas ietekmi, nav pārskatīta vēlēšanu sistēma utt. Šīs ir lietas, kas Latviju tuvinātu demokrātiskas un attīstītas valsts statusam.

Tomēr ticu, ka valdošajā koalīcijā Saeimā ir arī krietni cilvēki, kas vienkārši nespēj saviem spēkiem pārraut apburto varas nolemtības apli. Palīdzēsim viņiem, piedalīsimies referendumā!

Nobeigumā skeptiķiem un vienaldzīgajiem gribu piedāvāt Ņujorkā dzīvojoša ebreju rakstnieka, kādreiz rīdzinieka Aleksandra Genisa teikto: dzīvot sabiedrībā un būt brīvam no tās, var vienīgi zinot, ka šī sabiedrība mainīsies. Vēlēšanas ir izmaiņu mašīna, kas var aizvest jebkurā virzienā. Demokrātija ne bez liekulības par sabiedrību dēvē tikai tos, kuri spēlē pēc tās noteikumiem. Taču būtībā, šis vienaldzīgās brīvības ģenerators, atbalsta ne tik daudz vairākumu, cik izmaiņas. Atšķirība ir jūtama pat tad, kad izmaiņas šķiet nemanāmas. Ielaižot dzīvē masu patvaļu un gadījuma nejaušību, demokrātija atver ceļu neparedzamajam, taču mainīgajam. Tai vienmēr paliek iespēja laboties. Atmodiniet sevī demokrātiju, lai nebūtu jāatbild par citu kļūdām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit