Premjera Dombrovska atbildes uz ‘Delfi’ lasītāju jautājumiem  (1)

Piedāvājam Valda Dombrovska atbildes uz jautājumiem, kurus lasītāji „Delfi" portālā premjeram uzdeva pirms Lieldienām. Dombrovska aizņemtības dēļ uz šiem jautājumiem bāzētā saruna ar viņu tika pārcelta par nedēļu. Centāmies apkopot būtiskākos jautājumus tematiskajās grupās, jo atbildēšanai uz visiem premjeram noslogotajā dienaskārtībā laiku atrast nav iespējams

Pirmo reizi „Delfi" piedāvā gan izlasīt atbildes rakstiski, gan noskatīties sarunu ar premjeru video formātā DELFI.TV. To iespējams izdarīt šeit.

Vai jāsauc pie atbildības politiķi, kuru ideoloģija bija „treknie gadi" un „gāzi grīdā"? Vai pret tiem, kas bija pie varas, kad izraisīja krīzi, ierosinās krimināllietas? 

Ja runājam par atbildību, ir dažādi atbildības veidi. Protams, politiķus vienmēr var saukt pie politiskās atbildības, un domāju, vēlētāji to vēlēšanās arī izdarīs, vienkārši nebalsojot par tiem politiķiem, kuru kļūdas ir novedušas valsti ļoti, ļoti smagā situācijā. Runājot par cita veida atbildību, kriminālatbildību un administratīvo atbildību regulē attiecīgie normatīvie akti, un šajā gadījumā, protams, personu pie atbildības var saukt, tikai pierādot konkrēto kriminālkodeksa vai administratīvā kodeksa pārkāpumu. Tas nozīmē, ka attiecībā uz politiķiem primāri darbojas šī politiskā atbildība. Nereti šo jautājumu uzdod kontekstā ar to, ka šiem politiķiem vairs nevajadzētu kandidēt, kas varbūt ir pamatota jautājuma nostādne, bet tikpat labi atbilde varētu būt, ka par šiem politiķiem nevajadzētu balsot.

Un tomēr - paies laiks, vai cilvēki atcerēsies?

Tas, protams, ir jautājums. Vēlētājiem ir dota vara pār politiķiem. Ja izrādās, ka daļa vēlētāju ir pietiekoši tuvredzīga, ja izrādās, ka daļa vēlētāju neanalizē politiskos procesus, tad, protams, pastāv risks otrreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa.

Ja „Jaunais laiks" (JL) būtu bijis pie varas iepriekšējās, [Aigara] Kalvīša (TP) valdības laikā, kas būtu darīts citādi? Cik būtu naudas uzkrāts un kādām tieši sabiedrības grupām būtu tolaik samazināts finansējums (skolotājiem, ārstiem, pensionāriem)?

Kas attiecas uz to, kā lietas būtu notikušās, ja JL būtu pie varas, jāatceras, kā lietas notika, kad JL bija pie varas. Tajā laikā, 2003., 2004. gadā, varbūt pat sabiedrībā un noteikti atsevišķās partijās bija neizpratne, kāpēc [Einara] Repšes (JL) valdība ieviesa taupības režīmu, mazināja valsts budžeta bāzes izdevumus par 6%, paātrināja virzību uz bezdeficīta budžetu. Un toreiz nācās saskarties ar jautājumu, "kāpēc jūs to visu darāt, viss taču ir kārtībā, ekonomika aug, kāpēc jūs nodarbojaties ar taupības režīmu?". Bet diemžēl realitāte ir tāda, ka straujās ekonomiskās izaugsmes apstākļos budžets ir jāsabalansē un jāiet uz budžetu ar pārpalikumu. Tā ir ekonomikas pamatsakarība, kuru diemžēl nākamās valdības vienkārši ignorēja. Un tad radās idejas par "trekno gadu" solīšanu un "gāzi grīdā". Izaugsme pārsniedza 10%, budžets netika sabalansēts, pretinflācijas pasākumi tika pieņemti ar lielu novēlošanos, spekulācijas ar nekustāmajiem īpašumiem - ar nodokli neaplika, ļāva veidoties ļoti straujam kreditēšanas pieaugumam, 2007.gada laikā kredītu apjoms faktiski divkāršojās.

Un pašreiz mēs izbaudām šīs rīcības sekas. Ja šajos gados pie varas būtu JL, mēs acīmredzot budžetu būtu sabalansējuši un pārgājuši uz budžetu ar pārpalikumu, kas nozīmētu nedaudz lēnāku algu pieaugumu, daudz mazāku administratīvo tēriņu pieaugumu, mazāk visādu megaprojektu. Īstenotu makroekonomiski daudz atbildīgāku politiku, un pašreizējā situācijā valstij būtu vieglāk. Jo pašreiz mēs cīnāmies ar sekām, ko radījuši "trekno gadu" bezatbildīgie lēmumi.

Vai, jūsuprāt, „treknajos gados" bija iespējams uzkrāt tādu summu, kas šobrīd mazinātu krīzi?

Summu, kas šobrīd ļautu iztikt bez aizdevuma, uzkrāt nevarētu. To parāda arī mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - pieredze, tur arī ir ekonomiskas grūtības, bet ne tik smagas kā Latvijā. Tā atšķirība veidojās, ņemot vērā to, kādu makroekonomisko politiku veidoja Lietuva un Igaunija un kādu - Latvija. 

Bet, vai tās summas, ko Latvija ir aizņēmusies, vispār ir iespējams atdot?

Aizdevuma summa - 7,5 miljardi eiro - ir ievērojama, un valdības parāds vairākkārtīgi pieaugs, tomēr pat pēc šī aizņēmuma saņemšanas mūsu valdības parāds nepārsniegs pusi no IKP. Māstrihtas kritēriji paredz 60% no IKP, līdz ar to mēs aizvien iekļausimies šajos kritērijos un būsim zem vidējā Eiropas rādītāja, kas ir 66% no IKP.

Attiecībā uz parādu atmaksu - šādus parādus nevis uzreiz atmaksā, bet pārfinansē. Tas nozīmē, ka kredīts tiek uz noteiktu laiku izsniegts, pienāk atmaksas termiņš, un kredīts tiek pārfinansēts uz nākamo periodu. Kredīta atmaksa notiek atbilstoši reālajām iespējām ekonomikā. Kad ir strauja ekonomikas izaugsme un budžetā veidojas pārpalikums, tad var veikt pakāpenisku kredīta atmaksu.

Vai ir skaidra vīzīja, kā mēs šo aizdevumu varētu atmaksāt tuvākajos gados?

Tuvākajos gados mēs šo kredītu turpināsim saņemt atbilstoši nosacījumu izpildei, un nevar prognozēt, ka mēs šo kredītu atmaksāsim tuvākajos gados. Var prognozēt, ka mēs varēsim šo kredītu pārfinansēt tad, kad mums būs pieeja starptautiskajam finanšu tirgum, kuras pašreiz mums nav.

Lūdzu, pamodelējiet situāciju, kas notiks, ja mēs neaizņemsimies šo dārgo naudu?

Situācija tādā gadījumā ir daudz smagāka. Mēs pašlaik diskutējam ar SVF un EK, ka 5% budžeta deficīts, kura segšanu viņi gatavi finansēt, iespējams, ir par maz, un, ņemot vērā straujāku ekonomikas kritumu nekā tika prognozēts, varētu būt runa par nedaudz lielāku budžeta deficītu. Ja mēs šo naudu nesaņemam, tad mums piespiedu kārtā būs jāpāriet uz sabalansētu budžetu, un naudu varēsim tērēt tikai tik daudz, cik ieņemsim. Tā tiešām būs daudz smagāka situācija. Un tad tēriņu samazinājumi, par kuriem mēs runājam tagad, liksies samērā mazi.

Vai tādā gadījumā mums pietiks naudas pabalstu un algu atmaksai?

Ja mums būs problēmas ar starptautiskā aizdevuma turpmāko saņemšanu, mums, protams, radīsies problēmas - šobrīd mēs plānojam budžeta deficītu uz 5%, bet sarežģījumu gadījumā mums neviens nefinansēs pat šo 5% deficītu, un attiecīgi būs problēmas ar algām, pabalstiem. Tad būs riski, ka algu un pabalstu izmaksas var aizkavēties vai arī nākas samazināt to līmeni. Šis alternatīvais scenārijs ir daudz nepatīkamāks, tāpēc šobrīd vajadzētu koncentrēties uz vienošanos ar starptautiskiem aizdevējiem un turpināt saņemt šos līdzekļus.    

Kā tika iztērēts sociālajā budžetā uzkrātais viens miljards latu? Un kas ir vainīgs?

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka šis uzkrājums visus iepriekšējos gadus tika tērēts valsts pamatbudžeta deficīta segšanai un, kā reāls uzkrājums, tas nekad netika izveidots. Diemžēl tas ir virtuāls skaitlis, un visa šī nauda pat "treknajos gados" tika novirzīta deficīta lāpīšanai.

Un ir kādi vainīgie?

Un vainīgie - tā ir tā laika valdība, neapšaubāmi.

Kāpēc un kā Lietuva un Igaunija spēja prognozēt situāciju un krīzes tuvošanos?

Jautājums nav tik daudz par ekonomiskās situācijas prognozēšanu. Ir ekonomikas pamatsakarības, kuras vienkārši jāievēro, un viena no šim pamatlietām ir tas, ka straujas ekonomiskās izaugsmes apstākļos ir jāsabalansē budžets un jāpāriet uz budžeta pārpalikumu, uz ko tā laika Latvijas valdībai norādīja gan starptautiskie, gan pašmāju eksperti, opozīcija, bet valdība šīs ekonomikas pamatsakarības vienkārši ignorēja. Tagad mēs maksājam par to, ka valdība vairāku gadu garumā uzvedās ļoti bezatbildīgi, ignorējot šīs sakarības.

Kāds ir valdības rīcības plāns, ja š.g. 3 ceturksnī atklāsies, ka IKP kritums ir 15-16%, bezdarbs 15-17% un, neskatoties uz drastisku budžeta izdevumu samazinājumu jūnijā, budžeta deficītu nevar noturēt 5% no IKP robežās, kā to prasa aizdevēji un atsakās izmaksāt kārtējo naudas daļu?

Šo jautājumu mēs pārrunājam ar starptautiskajiem aizdevējiem, jo te ir vairāki riski - viens, kāda ir ekonomikas krituma dinamika, bet otrs ir tas, ka, īstenojot budžeta samazināšanu, mēs radam vēl lielāku ekonomikas kritumu. Izvēle šobrīd ir nevis starp to, vai mēs varam, vai nevaram samazināt budžeta deficītu, bet gan - vai mēs samazināsim līdz 5% deficītam, vai līdz bezdeficīta budžetam. Pastāv risks, ka, īstenojot budžeta deficīta samazināšanu, recesija var padziļināties.

Mēs runājam ar starptautiskajiem aizdevējiem par to, lai samazinājums nav kustīgs mērķis - veicot šos samazinājumus, konstatējam, ka recesija ir dziļāka, un atkal jāķeras pie nākamajiem samazinājumiem. Mēs meklējam risinājumus, lai šādā situācijā nenonāktu.

Kādi ir nākamās aizdevuma daļas piešķiršanas nosacījumi?

Mēs ar starptautiskajiem aizdevējiem tos pārrunāsim nākamās tehniskās misijas laikā aprīļa beigās, maija sākumā, jo iepriekšējās misijas laikā mēs šo budžeta deficīta līmeni neizrunājām, bet vienojāmies, ka sākumā jāsagatavo strukturālās izmaiņas, ko paredz arī decembrī noslēgtā vienošanās ar aizdevējiem, kas bija jāizdara līdz martam un ko iepriekšējā valdība neizdarīja. 

Bet, kāds ir plāns "B"?

Par plānu "B" mums ir jāvienojas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Konkrētie soļi tiks publiskoti pēc vienošanās panākšanas.

Cik tieši Jūs esat savā padotībā esošās personas samazinājis? Kā izpaužas "jostu savilkšana" Jūsu pakļautībā esošajiem?

Kas attiecas uz Ministru prezidenta biroju, mana biroja izdevumi ir par ceturtdaļu mazāki nekā Godmaņa biroja izdevumi un uz pusi mazāki nekā Kalvīša biroja izdevumi. Izdevumu samazināšana tiešām ir veikta. Ir mazāk štata vietu.

Kas attiecas uz Valsts kancelejas izdevumiem, tie tiek samazināti kopējā kārtībā atbilstoši Finanšu ministrijas izvirzītajām prasībām.

Vai jūsuprāt solidārs ir princips, ka par 20% tiek samazinātas gan 5000 latu lielās algas gan 300 latu lielas algas?

Jau veidojot koalīciju, mēs vienojāmies proporcionāli vairāk samazināt lielās algas, ko mēs esam īstenojuši, ievērojami samazināt atalgojumu valsts uzņēmumu valžu locekļiem vairākos uzņēmumos, likvidēt politizētas padomes. Un mēs jau redzam, ka atsevišķi valsts uzņēmumu vadītāji, saskaroties ar būtisku, faktiski uz pusi, atalgojuma samazinājumu vienkārši iet projām. Protams, mazas algas tiek mazinātas proporcionāli mazāk.

Vai atalgojuma samazinājuma apmērs ir proporcionāls valsts ekonomiskajai lejupslīdei?

Mums nav izvēles, mums šie samazinājumi jāveic proporcionāli lielāki lieliem atalgojumiem. Taču lielo valsts uzņēmumu vadītāju atalgojums joprojām ir vairāku tūkstošu latu liels, tas joprojām ir nopietns atalgojums, [lai viņi masveidā neatstātu amatus].

Atalgojuma sistēma valsts pārvaldē līdz šim bija samudžināta - lielāko atalgojuma daļu veidoja dažādas piemaksas, vadības līgumi, prēmijas - tā dēvētā mainīgā daļa, kura šobrīd jau ir noņemta nost, līdz ar to atalgojuma līmenis ievērojami samazinājies. Pašlaik FM strādā pie likuma par vienotu atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē, kas šos jautājumus sakārtos, novēršot disproporciju atalgojumos, ieviešot principus, ka par vienādu darbu dažādās institūcijās ir jāsaņem līdzvērtīgs atalgojums.

Kāda būs atalgojuma mainīgā daļa?

Ja kaut kur mainīgā daļa vēl nav samazināta līdz nullei, tad tas tiks izdarīts. Ministriju ierēdņiem būs jāveic tālākais algu samazinājums, ievērojot, ka proporcionāli vairāk jāsamazina lielās algas. Vienlaicīgi FM strādā pie vienotas atalgojuma sistēmas, kas no ļoti samudžinātās, no 37 dažādām sistēmām, ļaus pāriet uz kopumā četrām sistēmām.

Vai būtu jārīko referendums par atalgojuma apmēru valsts uzņēmumu padomēs?

Algu griestus mēs esam noteikuši, lielākā daļa valsts uzņēmumu padomju ir likvidēta, īpašu pamatu referendumam es neredzu, vēl jo vairāk tāpēc, ka atalgojums šīm valsts uzņēmumu valdēm un vadītājiem ir pietiekoši būtiski samazināts, pat līdz tādam līmenim, ka atsevišķi vadītāji, nepiekrītot šādam samazinājumam, iet prom.

Kad tiks veikts funkcionālais audits ministrijās un kad beidzot sāks samazināt papīru un ierēdņu skaitu?

Funkcionālais audits tieši tagad tiek veikts, izvērtējot, no kādām funkcijām var atteikties, kur var samazināt finansējumu, kuras var nodot ārpakalpojumos, kur notiek kādu funkciju dublēšanās, kur var apvienot institūcijas vai struktūras, tā samazinot izdevumus.

Attiecībā uz papīriem, es saprotu, ka jautājums ir par administratīvo procedūru vienkāršošanu. Arī pie šī jautājuma mēs ļoti nopietni strādājam. Praktiski katrā MK sēdē tiek pieņemti lēmumi, kas konkrēti mazina birokrātiskās procedūras noteiktās nozarēs, pārtikas uzņēmumiem vai būvnoteikumos... - šie vienkāršojumi tiek veikti ļoti plašā spektrā. Ministrijām doti uzdevumi strādāt pie birokrātiskā sloga mazināšanas arī citās jomās. VK mājas lapā ir pieejama vietne, kur iedzīvotāji var izteikt priekšlikumus par kādas administratīvās procedūras vienkāršošanu. Jau tagad esam saņēmuši 136 ierosinājumus, kurus izskatīsim un virzīsim tālāk šo birokrātisko procedūru mazināšanu.

Kāpēc valstī ir tik daudz savstarpēji nesaistītu reģistru?

Tieši šis ir viens no tiem jautājumiem, uz kuru atbildot varētu diskutēt par to [reģistru funkciju] nodošanu ārpakalpojumos. Ar šādu priekšlikumu nākusi klajā Latvijas Informāciju un komunikāciju tehnoloģiju asociācija, kura piedāvā pārņemt dažādus valsts reģistrus, ievērojami, pat uz pusi, samazinot kopējās izmaksas, reģistrus iespēju robežās apvienojot un padarot savstarpēji savietojamus. Es atbalstu šādu ideju, un LIKTA strādā pie konkrētā priekšlikuma, kā viņi to redz, jo, protams, nododot šos reģistrus ārpakalpojumos, no valsts puses svarīgi atrunāt nosacījumus, lai kādā brīdī nenonākam situācijā, kad kļūstam atkarīgi no šiem pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to te ir precīzi jāatrunā, kādas ir valsts iespējas visus šos reģistrus pārņemt atpakaļ, un jāatrunā samaksas veidošanas nosacījumi - lai nerastos situācija, kurā kāds monopolists to varētu izmantot ļaunprātīgi.

Kāpēc šī valdība neņēma vērā [iepriekšējā premjera Ivara] Godmaņa priekšlikumu samazināt ministriju skaitu?

Mēs šajā valdībā divas ministrijas samazinājām, iepriekšējā valdība divas ministrijas - sekretariātus samazināja. Attiecībā uz Godmaņa-Zalāna priekšlikumiem, par kuriem valdība, divas nedēļas strīdoties, vai būs 11 vai 12 ministrijas, beigās vienojās, ka - nekā, paliek 16, bet pēc tam vēl "nogāzās", šī diskusija likās samērā neproduktīva. Mēs spējām vienoties, ka ejam no 16 ministrijām uz 14, un to arī izdarījām.

Vai ir vēl kāds robs, kurā iespējams samazināt?

Protams, runājot par ministriju skaita samazināšanu, ja to izvērš par mērķi, tad, protams, iespējas samazināt ministriju skaitu ir. Bet pašreiz mēs runājam par konkrēto vienošanos, kas ir panākta un kas ir arī īstenota. Mēs redzam, ka šie mēģinājumi samazināt ministriju skaitu līdz 11 - 12 vienkārši izgāzās.

Kādas vēl funkcijas valsts varētu nodot privātajam sektoram bez jau minētajiem reģistriem?

Principā, te var runāt par samērā plašu funkciju klāstu, ieskaitot publiskās privātās partnerības modeli, kuru varētu izmantot plašāk. Šobrīd, veicot funkciju auditus, šīs konkrētas funkcijas tiek tieši vērtētas, jo tur ir jāizvērtē arī tas, cik lielas izmaksas ir tad, ja konkrētu funkciju īsteno valsts, un cik lielas izmaksas ir tad, ja konkrēto funkciju nodod ārpakalpojumā. Turklāt mēs vērtējam iespēju ārpakalpojumus nodot ar samazinātu finansējuma apjomu, un varbūt ārpakalpojumā šo funkciju samazinot kopumā, protams, nepadraudot būtisku valsts funkciju īstenošanu.

Protams, bet, kas tieši tas varētu būt?

Šobrīd mēs strādājam tieši pie funkciju auditiem un tieši šie priekšlikumi tiek gatavoti - par reģistriem un datubāzēm. Tas ir tikai viens piemērs, ko es varu pieminēt, jo tur nāca arī priekšlikums no LITA's (Latvijas informāciju un tehnoloģiju asociācija) puses, ka viņi būtu gatavi šādu priekšlikumu [pārņemt reģistru funkcijas] īstenot.

Kad varētu tikt pieņemts kāds no variantiem hipotekāro kredītu ņēmēju problēmu risināšanai?

Situācija ir skaidra - jāatrod risinājumi, kā pasargāt tos cilvēkus, kas ņēmuši hipotekāros kredītus vienīgā mājokļa iegādei. Es par šo jautājumu esmu runājis arī ar komercbanku asociāciju. Mēs zinām, ka Tieslietu ministrija arī gatavo variantus. Vai tas būs viens no pieciem variantiem, vai vairāki varianti, šobrīd nav atbildams jautājums, turklāt tas vēl jāsaskaņo ar Finanšu ministriju. Tā kā pašreiz abas ministrijas pie šī jautājuma ļoti nopietni strādā.

Vai tas varētu būt aprīļa vidus [par ko iepriekš bija runāts]?

Tas ir jautājums Tieslietu ministrijai. Bet informācija, ko es vēl nesen saņēmu liecina, ka viņiem kāds laiks vēl būs vajadzīgs. Turklāt aprīlis, es atvainojos, ir jau tagad.

Kāpēc izglītība un zinātne šobrīd nav lielākā valsts prioritāte?

Pašreizējā situācijā izglītība un zinātne ir viena no valsts prioritātēm. Tikai problēma ir tā, ka, veicot izdevumu samazināšanu, prioritāte neizpaužas, kā ierasts vēl vairāk palielinot izdevumus. Kad mēs, veidojot koalīciju, diskutējām, kurām jomām varētu būt iespējami kaut kādi izņēmumi, tad izglītība un zinātne, un veselība bija starp šīm jomām. Tas gan nenozīmē, ka arī izdevumu samazinājums šīs jomas neskars, bet var gadīties, ka proporcionāli mazākā apjomā.

Kad tiks mainīta nodokļu pakete no uzņēmējdarbību bremzējošas uz uzņēmējdarbību veicinošu?

Runājot par izmaiņām nodokļu politikā, kas ir saistīta ar vairāku pasākumu veikšanu un ar uzņēmējdarbību veicināšanu, vai tie būtu PVN avansa maksājumi vai IIN avansa maksājumi un citi tāda veida pasākumi, jāsaka, ka Finanšu ministrija šobrīd gatavo priekšlikumus. Te gan vienmēr ir svarīgi noturēt līdzsvaru starp priekšlikumiem visu vienkāršot un valsts spēju iekasēt nodokļus. Jebkurā gadījumā gaidām no Finanšu ministrijas konkrētus priekšlikumus, savukārt attiecībā uz nodokļu politiku kopumā jāatzīst, ka Latvijā jau tagad ir viens no viszemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā - to arī vienmēr derētu atcerēties, runājot par nodokļu politiku.

Šķiet, iepriekšējo jautājumu bija uzdevis uzņēmējs, ar to domājot, kādas konkrētas izmaiņas nodokļu sistēmā varētu veicināt uzņēmējdarbību.

Šīs konkrētās izmaiņas, kuras minēju, ir pārrunātas ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un ir atzītas kā uzņēmējiem ļoti svarīgas. Tāpēc, runājot par nodokļu politikas izmaiņām, mēs ļoti cieši sadarbojamies gan ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, gan Latvijas Darba devēju konfederāciju, pārrunājot, kas ir tie mehānismi, kuri ļauj uzņēmējiem efektīvāk strādāt. Bet viena no lietām, ko uzņēmēji vienmēr ir uzsvēruši un ko mēs arī maksimāli cenšamies īstenot, ir administratīvā sloga samazināšana, jo viena lieta ir nodokļi, bet cita - cik daudz izmaksu un resursu uzņēmējiem prasa dažādu administratīvo formalitāšu pildīšana. Un te mēs redzam ļoti lielu vienkāršošanas potenciālu, tādējādi samazinot uzņēmēju izmaksas, atvieglojot viņu darbu.

Vai tas nebija pats pirmais, kas jādara, lai atrastu izeju no krīzes?

Kā jau minēju, to mēs esam noteikuši par vienu no mūsu prioritātēm un praktiski katrā valdības sēdē pieņemam konkrētus lēmumus, kuros tiek noņemtas nost konkrētas barjeras.

Kad „Jaunais laiks" ieviesīs progresīvo ienākumu nodokli, kas it kā ticis agrāk solīts?

Te ir jāprecizē - „Jaunais laiks" nekad nav solījis vai atbalstījis progresīvā nodokļa ideju. Mēs varbūt esam atbalstījuši kaut kādas izmaiņas nodokļu politikā, piemēram, straujāk palielinot neapliekamo minimumu, tādā veidā atvieglojot nodokļu slogu zemāk atalgotajiem strādājošajiem. Bet mēs nekad neesam atbalstījuši progresīvā nodokļa ideju.

Vai šobrīd ir ideja palielināt neapliekamo minimumu?

Šobrīd mēs neapliekamo minimumu vairāk nevarēsim palielināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šogad tika samazināta IIN likme no 25% uz 23%.

Kā izskaudīs aplokšņu algas? Piemēram, Latvijā ir tūkstošiem auto remonta darbnīcu, automazgātavu utt., kuras strādā bez apstājas, nemaksājot nodokļus un skaidrā naudā. Nodokļu ienākumi varētu būt desmitiem miljoni latu.

Jā, tā ir pašreiz pieaugoša problēma. Saistībā ar smago ekonomisko situāciju mēs redzam, ka daudzi uzņēmēji atgriežas pie „aplokšņu algām", kas pēdējos gados bija ievērojami samazinājies. Līdz ar to pie šī jautājuma pastiprināti strādā gan Valsts Ieņēmumu dienests (VID), gan Valsts darba inspekcija (VDI), kuru mēs arī esam īpaši lūguši mazāk koncentrēties uz citiem jautājumiem, vairāk - uz nelegālo nodarbinātību, kas nenoliedzami ir ar aplokšņu algām vairāk saistīts jautājums.

Bet kā to - samazināt „aplokšņu algas"- paveikt? Lielāki sodi, reidi?

Jā, tās visas ir VID un VDI rīcībā esošās pārbaudes metodes un kontroles metodes, kas neapšaubāmi ir jāizmanto. No otras puses, ir skaidrs, ka šī problēma vissekmīgāk risinās tad, kad ir ekonomikas izaugsme un uzņēmēji jūtas ekonomiski stabilāki, līdz ar to te mēs varam atgriezties pie valdības virsuzdevuma, kas ir ekonomikas atveseļošana un visi tie pasākumi, kas tam ir nepieciešami. Protams, šobrīd situācija ar aplokšņu algām pasliktinās un, protams, ir jāpastiprina kontrole. Diemžēl.

Ir secināts, ka PVN likmes palielināšana bija kļūda. Kas liedz šobrīd izstrādāt un publiskot likmju samazinājuma grafiku, jo sevišķi lauku tūrismā, izdevējdarbībā un citās nozarēs?

Attiecībā uz viesnīcām, viesu namiem un grāmatu izdevējiem nodokļi likmes mums, protams, nāksies mainīt, bet mainīt mēs varam, tikai vienojoties ar starptautiskajiem aizdevējiem, jo galu galā šo likmju paaugstināšana tika veikta, iepriekšējai valdībai vienojoties ar starptautiskajiem aizdevējiem. Mēs redzam, ka tas nav īpaši attaisnojies. Turklāt šo problēmu vēl vairāk pasliktina tas, ka [ekspremjera Ivara] Godmaņa (LPP/LC) valdība savā vēstulē Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) ir apņēmusies veikt tālāku PVN paaugstināšanu līdz 24% gadījumā, ja budžeta ieņēmumi turpina samazināties. Sarunās ar SVF mēs esam pamatojuši, ka šī iepriekšējā paaugstināšana nav īpaši attaisnojusies, līdz ar to nebūtu lietderīgi veikt tālāku PVN likmes paaugstināšanu, taču tas ir tas, ko iepriekšējā - Godmaņa - valdība ir parakstījusi.

Ko SVF atbild?

SVF pašreiz uz šo likmes paaugstināšanu neuzstāj.

Vai ir cerības, ka izdosies kādai nozarei PVN likmi samazināt?

Mēs esam identificējuši tās divas prioritārās nozares - viesnīcas un grāmatizdevēji -, kurām būtu jācenšas šīs likmes samazināt. Protams, mēs šos jautājumus pārrunāsim. Taču par to, kāds būs konkrēts rezultāts, - vai mēs jau šogad varēsim šo nodokli samazināt - to rādīs sarunu rezultāti.

Pasniedzot lekciju RBS Jūs minējāt, ka lata devalvācija ir neizbēgama. Vai Jūsu domas nav mainījušas?

Te ir zināma problēma. Šādu apgalvojumu par lata devalvāciju es neesmu izteicis - par tās [devalvācijas] neizbēgamību vai kaut ko tamlīdzīgu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī stabilizācijas programma ir balstīta uz lata kursa stabilitāti. Faktiski, ir divi elementi: pirmais, lata kursa stabilitāte, un otrais, budžeta deficīta samazināšana līdz ne vairāk kā 3% no IKP 2011. gadā ar sekojošu pievienošanos Eirozonai. Līdz ar to tie ir tie divi galvenie punkti, uz ko šī programma ir balstīta. Tātad runāt par lata devalvāciju pašreizējā situācijā nav pamata. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas Bankas rīcībā ir pietiekoši liels rezervju apjoms, lai lata stabilitāti varētu nodrošināt.

Lasītāji arī atceras vēsturi, ka [bijušais valsts vadītājs Kārlis] Ulmanis patrieca Saeimu, un šī valsts uzplauka. Kad tiks patriekta šī Saeima?

Domāju, jautājums ir kaut kādā mērā saistāms ar pagājušā gada referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Mēs zinām, ka referendums nesasniedza kvorumu, kaut arī ieradās ļoti liels skaits iedzīvotāju. Bet mēs arī zinām, ka pavisam nesen šis jautājums beidzot tika atrisināts, un šobrīd tautai ir tiesības iniciēt Saeimas atlaišanu situācijā, ja ir uzskats, ka Saeima neaizstāv sabiedrības intereses vai strādā kāda cita interesēs. Beidzot sabiedrībai šāds kontroles mehānisms ir dots, un es domāju, ka tas ir arī papildus signāls politiķiem, kuri līdz šim varēja justies, ka, ja reiz ir ievēlēti uz četriem gadiem, var darīt visu, kas vien ienāk prātā, un neviens viņiem neko nevar izdarīt. Šī situācija pašreiz ir mainījusies.

Ir rakstījuši arī vairāku sociālu grupu pārstāvji: bez darba palikuši pirmspensijas vecuma cilvēki, invalīdi bez izredzēm atrast darbu un tie, kuru pensijas nenodrošina pat zāļu minimumu. Kā cilvēkiem izdzīvot šajos laikos? Ko var ieteikt?

Jāatceras, ka mēs, strādājot pie visiem budžeta samazinājumiem, patiešām cenšamies maksimāli pasargāt sociālo sfēru. Esam ielikuši pensijas nemazināmajos izdevumos, cenšamies maksimāli saglabāt sociālās drošības sistēmu tā, lai tiešām šajā grūtajā situācijā sociālais atbalsts būtu pieejams. Tajā pašā laikā, protams, ir arī skaidrs, ka valsts pilnībā visu nogarantēt nespēs, līdz ar to arī cilvēkiem darbspējīgā vecumā ir ļoti nopietni jādomā, kā saka, nedrīkst vienkārši palaisties un jāmeklē kaut kādi risinājumi šajā pietiekoši sarežģītajā situācijā. Kā jau minēju, attiecībā uz pensionāriem un sociāli mazāk aizsargātām kategorijām mēs maksimāli cenšamies šo sistēmu noturēt.

Pirmspensijas vecuma cilvēki un invalīdi gan norāda, ka ir ļoti grūti atrast jaunu darbu.

Attiecībā uz invalīdiem, kā jau es teicu, mēs visu šo sistēmu cenšamies noturēt. Bezdarbs ir ļoti nopietna un pieaugoša problēma, un šo problēmu mēs reāli neatrisināsim tikai ar pabalstiem un tāda veida pasākumiem. Reāli mēs šo problēmu atrisināsim, atjaunojot ekonomikas izaugsmi. Tas, jau vairākkārt esmu norādījis, ir valdības virsuzdevums - ekonomikas atveseļošana. Tajā diemžēl ietilpst nepopulāri pasākumi, bet tie mums ir jāveic, lai mēs turpinātu saņemt starptautisko finansējumu, lai jau 2010. gada otrajā pusē parādītos kaut kādas ekonomikas atveseļošanās pazīmes, un lai 2011. gadā mēs sākam atgriezties normālā situācijā.

Tas ir 2011. gads. Bet kā lai šodien izdzīvo cilvēks, kurš mums raksta, ka pensija ir 100 latu un indeksācijas nebūs?

Tā ir ļoti nopietna problēma. Tā, kā jau teicu, nav viena cilvēka problēma. Šobrīd valdībai jāstrādā pie tā, lai pensijas netiktu samazinātas. To mēs esam definējuši kā ļoti nopietnu prioritāti. Un tāpēc mēs redzam, kā mazinās citi izdevumi.

Vēl viens konkrēts jautājums: kad beidzot sāks celt bērnudārzus, jo jaunās māmiņas nevar atgriezties darbā?

Zināma bērnudārzu celtniecība pēdējos gados tomēr ir notikusi. Protams, iespēju robežās bērnudārzu celtniecību turpināsim, taču pašreizējā situācijā apsolīt plašu celtniecības programmu diemžēl mēs nevaram.

Daudzas mājsaimniecības ir nonākušas ļoti grūtā situācijā. Rietumu valstis, palīdzot saviem pilsoņiem, ir uzdevušas samazināt banku kredītu procentus, tādā veidā atvieglojot kredītslogu un radot ienesumu budžetam. Ja līdzekļus, kuri atbrīvojas, ir iespējams novirzīt citām iegādēm, tiek palielināti valsts ienākumi, kaut vai PVN veidā. Bez tam nav visai solidāri šajos grūtajos laikos, ka attīstīto zemju pilsoņi ar lielākiem ienākumiem citviet ES maksā zemākus kredītprocentus, bet Latvijā šāds lēmums kredītņēmēju atbalstam nav pieņemts. Vai Latvijas valdība apsver šādu soli?

Attiecībā uz kredītprocentiem, jāsaka, ka tas nav kaut kāds valdību politisks lēmums. Pēdējā laikā ir jūtami samazinājušās, tā saucamās, EURIBOR likmes, kas ir kā bāzes likmes eiro izsniegtiem kredītiem. Ņemot vērā to, ka arī Latvijā 85% no izsniegtajiem kredītiem ir eiro, šis EURIBOR likmes samazinājums atvieglo arī kredītmaksājumu slogu tiem, kuri ir ņēmuši kredītu eiro. Cita lieta, ja runājam par kredītu pieejamību un latu procentu likmēm, kuras patiešām ir augstākas. Bet nav noslēpums, ka finansiālā situācija Latvijā ir pietiekoši sarežģīta, un Latvijas kredītreitings pēdējā pusgada laikā ir vairākkārtīgi samazināts un, protams, ka mums ir jārēķinās, ka Latvijas bankām ir grūtāk piesaistīt līdzekļus, tie ir dārgāki un attiecīgi - dārgāki ir kredīti. Tas attiecas uz no jauna izsniegtiem kredītiem, kuriem ir lielāka pievienotā likme. Bet vecos kredītus, kas vienkārši tiek maksāti, EURIBOR likmes samazinājums skar vienlīdz gan vecajās Eiroaps Savienības valstīs, gan Latvijā.

Jautājums par mājokļiem: vai nav izdevīgāk celt jaunas mājas, nevis ieguldīt līdzekļus vecajās, ieguldot līdzekļus energoefektivitātes celšanā?

Jāsaka, ka nekādi aprēķini to neapstiprina. Turklāt šādas mājokļu siltināšanas programmas ir īstenojušas daudzas valstis, tajā skaitā bijušās komunistiskās valstis - tajā pašā Austrumvācijā ir pietiekami daudz sabūvētas padomju tipa blokmājas, kurās ļoti plaši tiek īstenota šī mājokļu siltināšanas programma. Tā ir pierādījusi, ka dod vajadzīgo atdevi. Līdz ar to pašreizējā situācijā mēs esam piešķīruši vēl papildus 24 miljonus latu šai mājokļu siltināšanas programmai, ko mēs varam finansēt no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Mainīsim arī šos noteikumus, palielinot atbalsta intensitāti, padarot šo programmu iedzīvotājiem interesantāku, un tajā skaitā, samazinot zināmas administratīvās barjeras, piemēram, vienkāršojot noteikumus attiecībā uz fasādes siltināšanu, lai nebūtu tik sarežģītas birokrātiskās procedūras. Tā kā mēs esam pietiekoši nopietni strādājuši, lai šo programmu īstenotu. Jo, mūsuprāt, te ir trīs labumi: pirmkārt, iedzīvotājiem galarezultātā mazāki apkures rēķini, otrkārt, tā ir ekonomiskā aktivitāte, turklāt tieši tajā sektorā, kas ir ļoti smagā situācijā, proti, būvniecības sektorā, un treškārt, tā ir atkarības mazināšana no importētajiem energoresursiem. Tā kā mēs šai programmai redzam pietiekami daudz pozitīvus aspektus.       

 Kādēļ latvieši vienmēr savā starpā kašķējas un strīdas un ļoti reti māk strādāt veiksmīgās, saliedētās komandās? Vai mentalitātes iezīmes netraucē strādāt jūsu valdībai?

Nu, manuprāt, tā nav tik daudz mentalitātes iezīme. Tā ir drīzāk Latvijas politiskās vides problēma. Ja man jautā, teikšu, ka es tomēr neuzskatu latviešus par tik kašķīgu un neiecietīgu tautu, kādu to nereti mēdz pasniegt. Bet, protams, Latvijas politiskajai videi vēl ir daudz iespēju uzlaboties un sakārtoties.

Vai tas netraucē strādāt valdībai?

Nu, kaut kādā mērā šī iezīme valdības darbu traucē. Bet pašreiz patiešām ir redzama zināma izpratne par situācijas nopietnību un par to, cik augstas ir likmes, ja kāds atkal izdomās nodarboties ar īstermiņa populismu vai ko tamlīdzīgu.

Pastāv uzskats, ja „lietas neiet biznesā", tad ir „jāiet politikā". Tur visas „lietas var sabīdīt". Kādēļ Jūs gājāt politikā?

Politikā es neiegāju no biznesa, bet gan ekonomikas sfēras - pirms tam es vairākus gadus biju strādājis Latvijas Bankā. Es redzēju iespējas, kā Latvijā var sakārtot ekonomiku, jo īpaši fiskālajā jomā. Pēc tam, būdams finanšu ministra amatā [Einara Repšes valdībā], daudzas no tām arī īstenoju.

Piemēram?

Attiecībā uz manu darbu finanšu ministra amatā var pieminēt vairākas lietas. Pirmkārt, var minēt nodokļu iekasēšanas sistēmas uzlabošanu, ko es ar konkrētiem skaitļiem varu pamatot. Otrkārt, izmaiņas nodokļu politikā, kur pats biju strādājis pie JL nodokļu sistēmas programmas, un daudzas no šīm idejām arī tika īstenotas.

Kādu Jūs redzat Latviju pēc 10 gadiem?

Es Latviju redzu kā valsti, kas sekmīgi attīstās. Ir viena no pirmajām, kas pārvarējusi pasaules ekonomisko krīzi, kas Latvijai ir devis zināmas iespējas gan ekonomikas izaugsmē, gan investīciju piesaistē, un kā valsti, kas pakāpeniski tuvojas Ziemeļvalstu labklājības standartiem.

Ar ko Latvija var konkurēt globālajā ekonomikā? Kas Latvijai ir īpašs un kādus ražojumus Latvija var piedāvāt?

Es domāju, ka pasaulei vajag mūsu ražojumus. To pierāda kaut vai tas, ka pašreizējā, ļoti smagajā ekonomiskajā situācijā uzlabojas mūsu tekošā konta bilance. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem tā ir pozitīva, neraugoties uz ļoti nelabvēlīgo apkārtējo vidi. Ne tikai tāpēc, ka mazinās ekonomika, bet arī tāpēc, ka daudzas no mūsu partnervalstīm ir devalvējušas savas valūtas: Krievija, Baltkrievija, Polija un citas valstis. Un tas, protams, mūsu eksportētājiem rada grūtības, taču mēs redzam, ka arī ar šīm grūtībām mūsu eksportētāji tiek galā. Es domāju, ka mums izdosies izveidot eksportu garantiju sistēmu, par kuru daudz runāts. Šobrīd reāla ir perspektīva, ka, ja 1. jūlijā to izdosies iedarbināt, tas būs papildus atspēriena punkts.

Bet par krīzes pārvarēšanu - vispirms mums ir jāīsteno krīzes pārvarēšanas programma. Un mums ir iespēja to izdarīt. Ja mums patiešām izdodas nodrošināt Māstrihtas kritēriju izpildi 2011. gadā un sekojoši pievienoties eiro, tad tas kļūtu par labu atspēriena punktu.

Tekošā konta bilance gan kļuvusi sabalansēta patēriņa un importa pieprasījuma samazināšanās nevis eksporta kāpuma dēļ. Kas būtu tās jomas, kur Latvijai ir labākās iespējas eksportēt?

Tas ir tikai viens no aspektiem. Eksports ir pieaudzis, īpaši, pakalpojumu sfērā. Pamatā tas ir tranzīts. Runājot par Latvijas eksportējošām nozarēm, mums ir jāizmanto tranzīts, kā arī mūsu tradicionālās nozares: kokrūpniecība, pārtikas pārstrāde. Ir zināms potenciāls bioenerģijā: vai tas būtu biodīzelis vai bioetanols - atkarīgs no tā, kā attīstās situācija Eiropā. Un, protams, tās ir informāciju komunikāciju nozares. Nedrīkst aizmirst arī ķīmisko rūpniecību, farmaceitisko rūpniecību, kas Latvijā ir pietiekoši labi attīstīta. Protams, jāturpina attīstīt tūrisms.

Vēl viens jautājums par nākotni: cik Latvijā dzīvos cilvēku?

Mēs labi zinām, kādas ir sabiedrības demogrāfijas tendences, ka sabiedrība Latvijā ir novecojoša, un visi pētījumi parāda, ka iedzīvotāju skaits Latvijā turpinās samazināties.

Emigrācija?

Emigrācija ir lielā mērā atkarīga no ekonomiskās situācijas. Mēs redzējām to jau 2004., 2005. gadā, kad vairāki desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju aizbrauca strādāt galvenokārt uz citām ES valstīm. Kad ekonomiskā situācija uzlabojās, daudzi no šiem iedzīvotājiem atgriezās Latvijā. Protams, no valdības puses ir svarīgi nepazaudēt valsts saikni ar šiem cilvēkiem un iespēju robežās veicināt viņu atgriešanos Latvijā.