Ēst vajag veselīgi un ilgtspējīgi! Ņemot vērā augsto iedzīvotāju ar lieko svaru īpatsvaru, dažādu ar nesabalansētu uzturu saistītu saslimstību izplatību, nu jau kliedzošajām diskusijām par pārtikas industrijas un cilvēku pārtikas izvēļu ietekmi uz vidi un to, ka žurnāli un tiešsaistes vietnes ir pilnas ar dažādām rekomendācijām, kā ēst "labāk", varētu šķist, ka cilvēki būs motivēti mainīt savus ēšanas paradumus un pārskatīs savas maltītes. Tomēr reālas pārmaiņas sociālās praksēs ieviest ir grūti. Šis ir jautājums, kuru Rīgas Stradiņa universitātē mēs esam aplūkojuši no dažādiem skatu punktiem – analizējot uztura paradumus, sagādes ķēžu organizāciju, regulējumu utt. Meklējot risinājumus, mēs gan veicam pētījumus, gan arī veicinām starptautisku sadarbību (kā, piemēram, nesen organizētais Transformers kongress).
No vienas puses, var teikt, ka ja vien dramatiskas pārmaiņas mūsu ikdienā nespiež mūs rīkoties citādi (piemēram, kā Covid-19 cilvēkus piespieda pamēģināt iepirkties internetā), tad kopumā cilvēku pārmaiņu apetīte ir itin viegli piesātināma. Šāds arguments ir vilinošs, jo atbildību par to, ka vajag ēst veselīgāk un ilgtspējīgāk, noveļ galvenokārt uz ēdāju, sakot – tu vienkārši negribi mainīties. Un, protams, šādā apgalvojumā ir liela daļa taisnības. Bet… runājot par pārtiku, pārmaiņu kūtrumam ir arī otra puse – strukturālu un kulturālu iemeslu kopums, kas apgrūtina mūsu mēģinājumus ieviest fundamentālas pārmaiņas. Lai saprastu, kā mēs varam mainīt, ko mēs ēdam, ir jāsaprot arī šī otra puse.
Pirmkārt, nereti cilvēku pieredze, izvēloties, ko tieši ēst, ir visnotaļ šaura un rezultātā, mums vienkārši pietrūkst zināšanu – ko un kā mainīt, lai mēs varētu teikt, ka ēdam veselīgi un ilgtspējīgi. Šī šaurā pieredze ir daļa no plašākām sociālām transformācijām, kuru ietvaros cilvēcei vēsturiski ļoti nozīmīgi izaicinājumi ir kļuvuši par ikdienišķiem pakalpojumiem un precēm. Pārtikas gadījumā lielveikals var būt par simbolu šādām pārmaiņām. Vairums no mums – gan pilsētās, gan laukos – , produktus savām maltītēm atrod lielveikalā. Protams, kāds varētu iebilst, ka viņš tomātus izaudzē savā siltumnīcā, baziliku – uz palodzes, olas ik pa laikam nopērk pa tiešo no netālu esošās zemnieku saimniecības, bio-makaronus – no specializētā bioveikala, sēnes salasa pats, bet zemenes nopērk tirgū vai saņem no vecāku, vecvecāku vai citu radu dārza. Patiešām – lielveikals nav vienīgā vieta, kur mēs iegūstam ēdienu. Vienlaikus, ja skatāmies, kur mēs iztērējam naudu vai kas atrodas uz mūsu galda maltītes laikā – viennozīmīgi, lielveikali uzvar.
Parasti, ja tiek uzsākta diskusija par lielveikalu dominanci, saruna ļoti ātri novirzās par to, kādi ieguvumi un riski ar to varētu tikt saistīti. Nemēģinot šajā sarunā iesaistīties, gribu tikai norādīt, ka šis ir viens no jautājumiem, uz kuru atbilde būs ļoti atšķirīga atkarībā no tā, kādus vērtēšanas indikatorus mēs izvēlamies likt priekšplānā. Tomēr ir vērts paturēt prātā, ka, lielveikalu mediēta saikne ar pārtiku var būt stipri ierobežota. Kopumā mūsu iknedēļas lielveikalu apmeklējums aprobežojas ar jautājumu – ko mēs šodien-rīt-parīt ēdīsim un vai mēs esam nopirkuši nepieciešamos produktus. Te varētu uzsākt ļoti sarežģītu diskusiju par to, kādu informāciju un kā vajadzētu norādīt uz cenu zīmes vai produkta etiķetes, lai virzītu patērētāja izvēli un kādus parametrus vispār patērētājam vajadzētu apsvērt izvēloties produktus. Viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Tomēr skaidrs ir tas, ka lielveikali (un arī ražotāji) var izvēlēties, kā un par kurām produktu īpašībām runāt ar patērētājiem, kad tie aplūko veikalu plauktus.
Lielveikalu un noteiktu produktu viegla pieejamība ir gan sekas, gan arī iemesls tam, ka lauku un pilsētu attiecības tiek pamazām sarautas, ka ceļš, ko pārtika mēro no lauka līdz galdam, kļūst arvien garāks, un ka veikalā nopērkamie produkti arvien mazāk atgādina kaut ko uz lauka augušu, vairāk līdzinoties jau gatavai maltītei. Mums vienkārši pašiem vairs nav jāgādā sev pārtika, nav jātiekas ar lauksaimnieku un nav jāpērk "neglītais" burkāns, kas ļauj mums aizmirst virkni prakšu un zināšanu, kuras agrāk ir bijušas fundamentāls priekšnosacījums izdzīvošanai. Un vienlaikus, zūdot mūsu zināšanām, uzņēmumiem, kuri darbojas pārtikas industrijā, nav skaidras motivācijas uzturēt plašāku sarunu par pārtikas sistēmu lielajiem izaicinājumiem (protams, te ir arī pozitīvi izņēmumi, kuros uzņēmumi ir proaktīvi iesaistījušies kādu lielo jautājumu risināšanā). Tādējādi veidojas cāļa un olas arguments – pārtikas uzņēmumi nerunā par lietām, kas patērētājiem ir vāji saprotamas, bet patērētāji vāji saprot tās lietas, par kurām ar viņiem nerunā.
Ironiskais, neapšaubāmi, šajā situācijā ir tas, ka ilgtermiņa sekas mūsu ceļam uz drošāku un vienkāršāku saikni ar pārtiku ir arī stipri vājāka izpratne pat par tām ar pārtiku saistītām lietām, kuras ir ļoti tuvu mūsu ikdienai – ko un kā pagatavot, kā ko uzglabāt un kā novērtēt produktu kvalitāti utt. Un tas atkal mūsu saikni ar pārtiku padara nedrošāku. Nāk prātā anekdotiskie stāsti, ar kuriem ir dalījušies cilvēki, kuri mēģina atjaunot cilvēku zināšanas par pārtiku – piemēram, kāds nemāk vārīt griķus, cits domā, ka siers aug kokos, vēl kāds met ārā pūdēto sieru, jo tas izskatās vecs. Šie, protams, ir ekstrēmi piemēri. Un tomēr, tie liek nopietni diskutēt par to, kā uzlabot cilvēku ar pārtiku saistītās zināšanas un prasmes. Savukārt, domājot par mūsu vēlmi kaut ko mainīt sabiedrības ēšanas paradumos, var norādīt, ka šādas pārmaiņas ir iespējamas tikai tad, ja zināšanas par pārtiku atkal padziļinās. Tomēr prakse arī rāda, ka ar dziļākām zināšanām vien nepietiek.
Otrkārt, ja nu zināšanu jautājums tiek atrisināts, tad liktos loģiski, ka, runājot par veselību un ilgtspēju, un prezentējot pārdomātus argumentus, mēs varētu panākt, ka cilvēki pārskata savu ēdienkarti. Pētījumi regulāri, šķiet, beidzas ar apgalvojumu – vajag izglītot sabiedrību un tad viss mainīsies. Tomēr es neesmu tik optimistisks šajā jautājumā. Padomājiet par tipisku "cilvēku vidējo" – kuram skrējienā starp darbu, mājām, pilsoniskajiem pienākumiem, bērnu pulciņiem utt. vienkārši var būt ļoti maz laika domāt par savām attiecībām ar plašākiem un, salīdzinājumā ar apkārtējo ikdienu, – visnotaļ miglainiem jautājumiem. Un arī tad, ja šis cilvēks pārvar sevi un nolemj ieviest izmaiņas savās ikdienas maltītēs… piemēram, ēst veselīgāk, tad, visticamāk, tam likumsakarīgi seko virkne citu pārmaiņu, kuras šim cilvēkam ir jāapsver. Tas, savukārt, var radīt virkni citu sociālu izaicinājumu. Pāreja uz veselīgākām maltītēm, visticamāk, arī nozīmēs, ka būs nepieciešams biežāk gatavot mājās un ēst gatavošanai vajadzēs atvēlēt vairāk laika. Ja tu esi pārticis un labi nodrošināts, tad atrast šo laiku var nebūt arī ļoti grūti. Vienlaikus daudziem darba attiecību dēļ šis papildus laiks nebūs vai arī, izbrīvējot šo laiku, var sākt veidoties citi sociāli riski. Tāpat, mainot ēdienkarti, būs arī jāapgūst jaunas receptes un varbūt virtuvē būs jāatrod vieta jaunām ierīcēm – jo ne visiem mums virtuvē ir pietiekami daudz vietas, lai pagatavotu kārtīgu maltīti vai lai uzglabātu produktus. Un te atkal var jautāt, cik viegli vai grūti to būs izdarīt dažādām mājsaimniecībām? Tāpat mājsaimniecībā var nākties saskaņot jauno ēdienkarti ar citiem mājsaimniecības locekļiem un tie, kuriem ir bērni, labi zina, cik izaicinoši tas var būt. Bet arī nerunājot par bērniem – tas, ko mēs ēdam, ir balstīts mūsu izpratnē par to, kas ir atbilstošs ēdiens un kas ir garšīgi, un izpratne par šīm lietām var dramatiski atšķirties pat vienas mājsaimniecības ietvaros.
No malas skatoties, mainīt mājsaimniecības ēdienkarti var šķist vienkārši. Tomēr praksē tas nozīmē atteikties no salīdzinoši sakārtotas ikdienas, iedziļināties virknē jaunu izaicinājumu un – pārvarēt strukturālas pārmaiņas (kuras prasa laiku, naudu un spēju pārliecināt). Katrs gadījums, protams, būs atšķirīgs, bet kopumā – tas ir izaicinoši. Bez papildu palīdzības ir maz cerību, ka tās tiks ieviestas. Tāpat, pētījumi rāda, ka pārmaiņas mēs varēsim ieviest tikai tad, ja visi piedalīsies to ieviešanā – iedzīvotāji, uzņēmumi, pārvalde un nevalstiskās organizācijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!