Paldies premjerei Evikai Siliņai, kas ar savu rupjo un nesavaldīgo izsaucienu "Neaizrijies, neapvemies!" no Saeimas zāles aktualizē diskusiju ne tikai par visatļautību un neiecietību, bet arī par dzimumu līdztiesību, kuru kā analizējamo faktoru norāda pati Evika Siliņa, gan LTV raidījumā "Šodienas jautājums" pieļaujot, ka vīriešiem šādi izsaucieni tiktu piedoti, gan atrunām par emocijām.
Sieviete no tradicionālas pasaules pēc noklusējuma ir vairāk sociāli kreisa, kamēr vīrietis ir konservatīvi labējs. To savulaik, diskutējot par citu, nežēlastībā kritušo "Vienotības" līderi, sacīja psihologs Viesturs Rudzītis, tas pats, kuru "izslēdza" tai skaitā par šo apgalvojumu.
Vīrietis var ideālu vārdā upurēt savu bērnu un ģimenes labklājību, kamēr sievietes var upurēt ideālus un tikumus, lai tik bērni būtu paēduši. Un abiem ir taisnība! Un abi var aiziet galējībās. Abi var visu sabojāt, pārvelkot "deķi" uz savu pusi.
Un visu var sabojāt arī rīkošanās neatbalstoši saviem pienākumiem, jo ģimenē ir vajadzīgs gan kreisais, gan labējais. Pārmērīgs sieviešu īpatsvars vadībā ir bīstams, tāpat kā vīriešu! Spēks ir līdzsvarā, nebūt ne skaitā! Ikdienā šo balansu var labi novērot ģimenēs.
Skandināvu sievietes un emancipācijas līderes neslēpj izbrīnu par Latvijā redzēto - no vienas puses lozungi par vienlīdzību, no otras puses turpat pēc konferences par emancipāciju koķetē par vīriešu pasniegtu mēteli, atvērtajām durvīm un bārstītajiem komplimentiem par dāmas izskatu. Varbūt tas Latvijā ir kā tāds padomju mantojums ar divkosības elementa klātbūtni?
Gribas būt varenām un trauslām vienlaicīgi? Jā, ļaujam sievietēm būt premjerēm, vadīt valstis un korporācijas, ja viņas ir gatavas un piemērotas atbilstoši azbesta prasībām amatā, bez atlaidēm par sievišķīgām emocijām, puņķiem un asarām. Un tieši tāpat ļaujam vīriešiem darīt darbus un pienākumus, kur nepieciešama emocionalitāte, rūpība, iejūtība, īpašības, kuras sievietēm ir it kā daudz raksturīgākas.
Un ja cilvēks ir gatavs un varošs attiecīgajiem pienākumiem, nevienam nevajadzētu būt tiesībām to izsmiet, balstoties tikai uz dzimumu, arī nacionālu un reliģisku piederību, vecumu.
Es varu nepiekrist tam, ko no Saeimas tribīnes teica Edvards Smiltēns, kaut uzskatu, ka ikvienam ir tiesības valstī vērtēt, vai un kā prezidents, premjers, ministrs, mērs vai deputāts atbilst savam amatam.
Bet šāda emocionālā nesaturēšana, turklāt to motivējot ar "esmu dzīvs cilvēks, emocionāls", tiešām norāda uz neatbilstību amatam. Atlaides premjeres amatā par to, ka emocionāla? Es par līdztiesību! Es par to, ka nav tādu vīriešu vai sieviešu darbu, arī pienākumi nē! Katram ir iespēja izpausties un realizēties! Bet vienīgais kritērijs ir darba pienākumi, nevis piemērošanās un atlaides attiecīgajam dzimumam.
Nekāda diskriminācija un nekādas atlaides!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
