Vientuļais latvietis Pakistānā. Rakstnieka Valdemāra Krodera dzīves līkloči

Valdemāra Krodera vectēvs Jānis (1860–1938) bija lauku skolotājs. 1905. gada revolūcijā viņš asi iestājās pret Krievijas impēriju, Kokneses apkaimē kļūstot par vienu no aktīvākajiem revolucionāriem (vēlāk Andrejs Upīts viņu daļēji izmantojis kā vienu no prototipiem Mārtiņa Robežnieka tēlam). Pēc revolūcijas apspiešanas Jāni apcietināja un piesprieda nāvessodu, kas nomainīts uz mūža ieslodzījumu katorgas cietumā. Apsūdzībās Jānis Kroders bija minēts pat kā Latvijas Republikas pieprasītājs. Ārpusē palika sieva Anna un seši bērni.

Viens no viņiem bija Valdemāra Krodera tēvs Arturs (1892–1973), kas, vēl būdams ļoti jauns, arī piedalījās 1905. gada notikumos, taču vēlāk izvēlējās no tēva atšķirīgu ceļu. Jānis, atbrīvots no apcietinājuma pēc Februāra revolūcijas, pievienojās lieliniekiem, kļuva par Iskolata locekli un Rīgas apriņķa komisāru, vēlāk devās uz dzīvi Krievijā. Tikmēr Arturs 1917. gadā bija viens no Latvju kareivju nacionālās savienības dibinātājiem (tā vēlējās likvidēt Iskolatu), tad sekoja Latvijas Pagaidu valdībai uz Liepāju un arī turpmāk visu dzīvi bija aktīvs cīnītājs pret lieliniekiem. Kopā ar Arturu uz Liepāju bija devies arī viņa dvīņubrālis Roberts (1892–1956), kas pēcāk kļuva par vienu no ievērojamākajiem latviešu teātra kritiķiem un ir leģendārā režisora, aktiera Oļģerta Krodera (1921–2012) tēvs.

Valdemārs Kroders piedzima 1923. gadā Rīgā. Tēvs ar onkuli tobrīd jau aktīvi strādāja dažādos latviešu preses izdevumos, māte Zelma (1897–1981), kas prata vairākas valodas, tulkoja daiļliteratūru. Ģimene dzīvoja Valdemāra ielā 4–8, ceturtā stāva dzīvoklī. Jau būdams trimdā un rakstot atmiņas Teodora Zeltiņa iecerētajai grāmatai "Pašportreti" (1965), Valdemārs Kroders joprojām spēja atcerēties dzīvokļa telefona numuru – 23177.

1941. gada vasarā, kad vācieši bombardēja Spilvas lidostu, Valdemārs uz notiekošo noskatījās pa ceturtā stāva logu. "Pēc uzbrukuma melni dega benzīns un krievu lidmašīnas, kas slāviskā nolaidībā nebija paceltas gaisā. Brītiņu vēlāk čeka uzsūtīja astotā numurā trīs vīrus, kas izskatīja katru kaktu, meklēdami to, kas signalizējis ienaidniekam uzbrukuma laikā," atceras rakstnieks. "Viens mūsu logs bija vaļā (kur biju vērojis), un rietošā saulē bija mirdzējušas un signālus sviedušas – vējiņa kustinātās rūtis... Mēs nekā nezinājām, stāvējām tāds izbiedēts pūlītis – vectēvs, vecāmāte, mātes māsa, māte, es. Tēvs? Aizbraucis makšķerēt, adresi nav atstājis..."

Vācu okupācijas laikā Valdemārs ienāca "nākamajā pakāpē", kā pats raksta, – pirmās ūsas, šņabis, māksla, izstādes, opera, "mākslinieces un citas sievietes". Ģimnāzijas pēdējā gadā, "citādi nemaz nevarēdams", Valdemārs nokļuva bohēmiskā intelektuāļu un baleta cienītāju lokā. "Sākās vēlās naktis, disputi (atsevišķa ārdurvju atslēga!), vemšana vientuļos vārtos ("Kur tad Voldiņš palika?" – "Nolūza.") un cits, kas šai dzīves periodā organiski iederas." Jauneklis pats vēl nebija sācis literārās gaitas, bet uzturējās rakstnieka Ilmāra Bastjāņa (1921–2004) kompānijā, kur priekšā lasīti darbu manuskripti un diskutēts par mākslu.