Kvalitatīvās Staļina laika ideju atliekas Latvijā – ciemati un pilis
Andris Kārkluvalks
DELFI žurnālists
Staļinisma arhitektūra Latvijā iebrāzās līdz ar atkārtoto padomju okupāciju. Pretēji iepriekš valdījušajiem stiliem, kurus arhitekti Latvijā apguva, aizguva vai apspēlēja, sekojot modes tendencēm vai izdabājot pasūtītājiem, staļinisma arhitektūras tendences uzspieda spēji.
Īsta Rīgas nākotnes plānošana sākās tikai ar padomju varas nodibināšanos Latvijā. Līdz tam laikam Rīga, tāpat kā pārējās Latvijas pilsētas, attīstījās bez plāna. Kapitālistiskā saimniekošanas sistēma radīja stāvokli, ka pilsētas darbaļaužu intereses palika neievērotas un labierīcību iekārtošanā tā bija atpalikusi no Padomju Savienības lielākajiem centriem,

Rīgas galvenā arhitekta Osvalda Tīlmaņa teikto 1946. gada 25. jūnijā, komentējot jauno, vien gada laikā kopš Otrā pasaules kara beigām tapušo Rīgas ģenerālplānu, atreferēja "Padomju Jaunatne".
Tīlmanis ieskicēja galvenos pilsētas jaunās varas virzītos attīstības virzienus – plānota būvniecība ap lielākajām maģistrālēm, ostas pārbīde lejpus Daugavai un Citadeles rajona pilnīga pārbūve par jauno pilsētas centru. Plāns turpmākajos gados tika vairākkārt pārveidots, dzēšot no tā gan Rātsnama un Melngalvju nama restaurāciju, gan "monumentāla Uzvaras pieminekļa" būvi tagadējā Strēlnieku laukuma vietā. Tomēr aptuveni desmit gadus ilgais staļinisma arhitektūras valdīšanas periods gan Rīgā, gan reģionālajos centros atstājis spilgtas laikmeta liecības.
Staļinisms
Literatūrā, raksturojot Padomju Savienībā no 30. gadu pirmās puses līdz 50. gadu vidum valdījušo arhitektūras stilu, tiek lietoti dažādi apzīmējumi – Staļina ampīrs, Staļina baroks, padomju nacionālais romantisms, neoklasicisma paveids u. c. –, jo šajā laikā arhitekti izmantoja ļoti dažādus vēsturisko stilu elementus. "Vadošais ir klasicisms, neoklasicisms, bet atrodami pat aizguvumi no gotikas. Atšķirība pastāv arī starp valstīm. Latvijā, piemēram, nav atrodams Staļina baroks," komentē mākslas kuratore un kritiķe Maija Rudovska, kura padziļināti pētījusi padomju laiku arhitektūru. Ņemot vērā šo dažādo stilu elementu izmantojumu, viņa iesaka lietot terminus ar plašāku nozīmi – Staļina, Staļina laika vai staļinisma arhitektūra.
Jauc un ceļ ar joni
"Maskavā (..) rekonstrukciju vadīja nevis speciālists arhitekts, bet Staļina tuvākais līdzgaitnieks, kas pēc specialitātes bija kurpnieks. Rezultāts bija tāds, ka kopš 1932. gada Maskavā tika pilnīgi un neatgriezeniski iznīcināti 426 pasaules nozīmes arhitektūras, mākslas, kultūras pieminekļi," Atmodas laikā "Cīņā" rakstīja kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile. Arī Otrajā pasaules karā cietušajā Rīgā īstenojamo plānu vērienu iezīmēja vecā nojaukšana, tostarp iepriekš saglabāšanai paredzēto Melngalvju nama drupu uzspridzināšana 1948. gadā, politikai koriģējot arhitektu un vēsturnieku cerības.
"Rīgu vajadzēja pārveidot vēl dramatiskāk. Piemēram, bija iecerēts, ka, sākot no Akmens tilta, plašai joslai jāiet cauri Vecrīgai, jānojauc Brīvības piemineklis un tad maģistrālei jāturpinās pa tagadējo Brīvības ielu līdz Juglai. Šai šķērssvītrai pār pilsētu bija arī jāpāršķeļ vecais mantojums, jāiznīcina visa līdzšinējā struktūra," intervijā "Delfi" stāsta Rudovska. Ģenerālplānu lielākā daļa tika izstrādāta, balstoties uz Krievijas pilsētu pārbūves principiem, kuros valdīja regularitāte, simetrija un ģeometriska skaidrība, kas atbilda utopiskam dzīves un sabiedrības modelim. Vienlaikus tie absolūti nerēķinājās ar vēsturisko mantojumu.
Tomēr šie projekti bija tik apjomīgi un finanses prasoši, ka ļoti daudz no tā netika realizēts. Pētniece norāda, ka visas monumentālās ēkas, ko mūsdienās joprojām redzam, bija ieplānotas kā ansambļi, ne atsevišķas celtnes. Piemēram, VEF Kultūras pils ir viena, bet turpat gar Brīvības gatvi izvietotās masīvās dzīvojamās ēkas – cita tā paša kompleksa daļa, bet plāni paredzēja vēl ēkas, alejas un statujas, kam kopumā vērotājā vajadzēja iedvest grandiozitātes sajūtu.
Savukārt šajā stilā risinātas mazās arhitektūras formas, piemēram, sabiedriskā transporta pieturas, kioski vai elektrības sadales skapji, gandrīz neesot atrodamas, jo "dominēja domāšana par milzu izmēriem, milzu kompleksiem, liela tipa ansambļiem un neviens nekoncentrējās uz mazām formām", skaidro Rudovska. Viņa norāda, ka nekas tāds netika ne tikai plānots, bet pat pieļauts. Sociālismam bija jādemonstrē pārākums un šim mērķim līdzekļi netika žēloti. Viens Rīgā šur tur atrodams izņēmums gan ir klasicisma stilā veidotas laternas. Piemēram, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone norāda, ka tādas joprojām atrodamas kādā Tomsona ielas pagalmā. "Tās ir neizmantotas un norūsējušas, gluži kā no 18. gadsimta – pilnīgi neiederīgas starp silikātu ķieģeļu ēkām," viņa stāsta.
Kvalitātes garants
Pretēji vēlākos gados tapušo paneļu māju nereti apšaubītajai ilgmūžībai, staļinisma arhitektūras piemēri pazīstami ar savu kvalitāti. Ēku būvniecībā pārsvarā izmantoti dārgi materiāli, un liela daļa eksterjera un interjera detaļu ir roku darbs. Dzīvojamās ēkas pilsētu maģistrāļu tuvumā galvenokārt būvētas nomenklatūras pārstāvjiem, un tajās ir greznas koptelpas, kā arī salīdzinoši plaši dzīvokļi ar lieliem logiem.
Salīdzinājumā ar Rīgas mērogiem nelielāki šī stila pārstāvji – kultūras nami un kinoteātri jeb pilis tautai, kā arī mazākā skaitā citas sabiedriskās ēkas – atrodami arī reģionos. Liela daļa šo celtņu tapusi pēc līdzīga modeļa, taču ar vietējām iezīmēm.
Bauskas kinoteātra ēka – lauku kinoteātru tipveida projekts
Bauskas vecajam kinoteātrim tuvi līdzinieki atrodami gan Lietuvā, gan Baltkrievijā (foto galerijā), bet Latvijā interjeru darinājuši vietējie mākslinieki – kā 1954. gadā raksta "Literatūra un Māksla", māksliniecisko iekārtojumu veicis biedrs (tēlnieks Mārtiņš) Zaurs no kombināta "Māksla", bet krāsošanas darbus izpildījis biedrs (Mārtiņš) Mazurs.
Dzīvojamās ēkas
Padomju laika atstātais dzīvojamais fonds pilsētu arhitektiem un plānotājiem joprojām rada galvassāpes. Vairumam ēku pienācis vai strauji tuvojas sākotnēji plānotais ekspluatācijas termiņš, arī Eiropas Savienības atbalstītie renovācijas projekti iepaliek citām reģiona valstīm, bet "blokmāja" nu jau ir teju vai lamuvārds. Tipveida projektu sadēstīšana Padomju Savienībā, novienādojot visas pilsētas un ciemus ar vieniem un tiem pašiem neizteiksmīgajiem vaibstiem, tika kritizēta jau kopš 60. gadiem pat pašā Padomju Savienībā, tomēr ekonomiskums un nepieciešamība pēc dzīvojamā fonda dzina šo būvniecību uz priekšu, un vairāki joprojām nepabeigti bezlogu ērmi dažādās Latvijas pilsētās liecina, ka inerci apstādināja tikai iekārtas maiņa.

Tomēr pirmie pēckara dzīvojamo namu ansambļi jeb strādnieku ciemati, kā tie dēvēti to būvniecības laikā, jau 80. gados tika uzlūkoti ar nostalģiju to labi pārdomātā izvietojuma – ansambļos ievērotā ritma, panorāmas, noslēgtās perspektīvas izjūtas – dēļ.
Pirmais šāds eksperiments Latvijas teritorijā tapa Bolderājā kā silikāta ķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciemats 15 hektāru platībā, kura ēkām par pamatu ņemta 301. tipa projektu sērija. Šie ciemati, gluži kā iecerētie lielie ansambļi, tika plānoti, koncentrējoties uz kopējo ēku kompozīciju, bet arī šiem namiem netrūkst dažādu dekoratīvo elementu, kaut tie nav pielīdzināmi lielo Rīgas maģistrāļu ēku rotājumiem. Šādā ciemā bija savs klubs, vasaras estrāde, bērnudārzs, ēdnīca, sadzīves pakalpojumu kombināts, ambulance, pirts, ugunsdzēsības postenis, bet pa vidu – parādes prospekts.

Latviešu arhitekti 40. gados izstrādāja arī mazstāvu apbūves 303. sēriju, kurai ir raksturīgi stāvi kārniņu jumti, lielāki logi un bagātīgi dekorējumi. Šis projekts pieļāva apdzīvojama mansarda iekļaušanu. Pirmās šīs sērijas ēkas uzbūvētas Iļģuciemā cementa rūpnīcas strādniekiem. Arhitekte Valentīna Valeskalne 1984. gada "Mākslā" ar nostalģiju vērtēja arhitektu pieskārienu šiem projektiem, kas vēlākās desmitgadēs ideoloģisku iemeslu dēļ vairs nebija iespējams, un izcēla, ka Iļģuciema namu foto savulaik gozējušies visas PSRS arhitektūras žurnālu lapās.
Šādi dažādu sēriju dzīvojamie ansambļi vēlāk tapa arī pie rūpnieciskajiem kompleksiem ārpus Rīgas. Viens no spilgtākajiem ir šķietami nekurienē tapusī Seda. (Plašāk par "Saules pilsētu" - Sedu - šajā "Delfi" rakstā) Līdzīgi tapa arī Baloži un Zilākalna ciems. Starp citu, 1996. gadā "Dienā" ironiski norādīts, ka Sedā pirmais atbraukušais valstsvīrs kopš neatkarības atgūšanas bijis ārlietu ministrs Valdis Birkavs, kuram pirmajā brīdī arī licies, ka viņš ieradies citā valstī.

Pazīstamāki Staļina laika liecinieki gan ir grezno dzīvojamo ēku ansambļi. "Dzīvojamās mājas tika būvētas galvenokārt pie fabrikām. Lielie rūpniecības uzņēmumi dzīvojamās mājas gan nebūvēja strādniekiem, bet virskārtai. Tās cēla gan pēc vietējo, gan Maskavas arhitektu projektiem," norāda Martinsone. Grezni un masīvi staļinisma laika dzīvojamo māju ansambļi bieži atrodas blakus citām zīmīgām ēkām vai rūpnīcām. Iepretim VEF kultūras pilij uz Brīvības ielas, arī taisni pretī Spilves lidostai atrodas vesels māju puduris, kā arī daudzviet citur.
Maldīgs gan esot priekšstats, ka visas staļinisma laika būves ir greznas, atzīmē Martinsone. Viņa norāda, ka savulaik pati bijusi pārsteigta, atklājot, ka liela daļa šajā laikā tapušo namu ir "plakani". "Liela daļa ir tipveida projekti vēl no 40. gadiem bez tornīšiem un citiem rotājumiem, kādi tika būvēti arī pēc 1955. gada," viņa stāsta. Turklāt jau uzreiz pēc kara pēc tipveida projektiem daudzviet tapušas mazas vienģimeņu ķieģeļu ēkas ar četrslīpu jumtiem, sava veidola dēļ dēvētas par tintnīcām.
Meklē latvisko
Staļinisma arhitektūra no citiem stiliem ir atšķirama gan Sanktpēterburgā, gan Jelgavā, gan Pekinā, tomēr katrā valstī to pārstāvošajām būvēm ir pamanāmas savas īpatnības. Latvijā īstenotie projekti atšķiras pat no Lietuvas un Igaunijas, kas skaidrojams ar to, ka atbilstoši izsludinātajiem plāniem un valdošajām tendencēm tos tomēr pārsvarā izstrādāja vietējie arhitekti, skaidro Rudovska. Tas savukārt noteica to, ka jaunceļamajās ēkās tika pārnesta arī iepriekšējās desmitgadēs uzkrātā pieredze. Tomēr par absolūtu arhitektu pielāgošanos jaunajam režīmam nevar runāt, jo, kā 1988. gadā rakstīja žurnāls "Māksla", kara laikā emigrēja 55 no kopumā 77 Arhitektu savienības biedriem. No palikušajiem vēl daļa tika izsūtīta.
Latvijas pirmskara pieredzē bija īsais, bet vērienīgu arhitektūras plānu ziņā piesātinātais autoritārisma periods. Arī Kārlis Ulmanis vēlējās nošķūrēt veco, tostarp par bezvērtīgu uzskatīja lielu daļu Vecrīgas. Režīms pat paguva nojaukt apbūvi tagadējā Doma laukuma vietā un kvartālu starp Rātslaukumu un Daugavu, kur bija iecerēts būvēt ar vecpilsētas baznīcu smailes nomācošu torni greznotu Rīgas pilsētas biroju namu.
Klasicisma monumentālie un masīvie elementi bija atzīti kā Ulmaņa autoritārismā, tā abu totalitāro okupācijas varu plānos. Tie paši būvmākslas principi bija tuvi arī nacistiskajā Vācijā un fašistiskajā Itālijā. Zīmīgi, ka viens no Ulmaņa laika iecerēto pilsētas biroju nama arhitektiem, agrākais arhitekta Eižena Laubes asistents Sergejs Antonovs, vēlāk strādāja pie viesnīcas "Rīga" projekta, bet Rīgas pēckara ģenerālplāna prezentētājs un buržuju kritizētājs Osvalds Tīlmanis jau 20. gadu beigās bija izstrādājis projektu vienai no pirmajām blokmājām Rīgā pie Grīziņkalna (par to vairāk lasi te).
Spilgts nams, kas vienkopus iemieso gan Ulmaņa, gan Staļina laikmeta garu, ir Tiesu pils (tagadējā Ministru kabineta, Tieslietu ministrijas un Latvijas Augstākās tiesas mājvieta). Pirms kara pabeidza tikai daļu kvartāla pārbūves, bet korpusu pret Tērbatas ielu ļoti līdzīgā manierē pabeidza jau okupācijas gados.
Foto: F64
"Staļinisms ir pat izteikta divdimensiju arhitektūra, kurā redzama spēlēšanās ar grafiskiem elementiem. Tomēr šajās ēkās var redzēt daudz folkloras elementu, piemēram, labības kūlīšus, ziedu motīvus. Latviskais saskatāms arī pieticīgumā – vienkāršībā un elegancē, kas bija raksturīga jau pirmskara arhitektūrā. Piemēram, VEF Kultūras pils ir salīdzinoši pieticīgāka nekā šajā laikā tapušās ēkas Gruzijā, kur ir daudz vairāk atsauču uz svinēšanu un dabu," stāsta Rudovska.
Lai izgatavotu dekoratīvās detaļas, centralizēti tika piesaistīti Latvijas labākie amatnieki un aroda pratēji, kuru lielais vairums darbojās kombinātā "Māksla". "Dekori, lampas, gleznojumi un ļoti daudzas citas detaļas tolaik tika darinātas ar roku, un tam bija vajadzīgs liels skaits cilvēku. Pilnīga industriālā ražošana arhitektūrā sākās tikai ar Hruščova laiku, kamēr Staļina laika ēkas bieži pazīstamas tieši šī roku darba dēļ," norāda Rudovska.
Tīlmaņa Rīga

Osvalds Tīlmanis ir ietekmīgākais staļinisma laika arhitekts Rīgā. Starpkaru periodā viņš daudz pētījis Latvijas seno arhitektūru un bijis viens no vadošajiem Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izveides iniciatoriem. Projektējis Rīgas krematoriju un pieminēto blokmāju, tomēr patiesi lielu ievērību guvis tikai padomju gados. Jauniegūto ietekmi viņš arī izmantojis vairāku Rīgas monumentālo un burtiski centrālo ēku projektēšanā. Pašā Vecrīgas sirdī pēc viņa projekta tapusi RTU galvenā ēka un dzīvojamais kvartāls starp Pēterbaznīcu un Kaļķa ielu, bet viņa visspilgtākais darbs, kas vienlaikus ir arī viena no labāk zināmajām staļinisma arhitektūras celtnēm Latvijā, ir Latvijas Zinātņu akadēmija. Par pēdējo veikumu vēl celtniecības laikā Tīlmanis visskarbāk kritizēts trimdas presē. Tomēr viņa laikabiedri izceļ projekta pārdomātību. "Saskaņā ar jauno ģenerālo plānu šeit vajadzēja virzīties projektējamā Pērnavas pusloka maģistrālei, divu kvartālu attālumā sasniedzot Daugavas krastu. Līdz ar to jaunā pilsētas vertikāle tika izvietota apmēram viena kilometra attālumā no tuvākās vecpilsētas dominantes – Pēterbaznīcas – un divu kilometru distancē no tālākās – Pētera un Pāvila baznīcas Citadelē. Vēl lielāks augstceltnes apjoma attālinājums no pilsētas centra neļautu panākt Rīgas siluetā optisko vienotību," jau pēc Tīlmaņa nāves rakstīja arhitekte Valeskalne.

Noniecinātais un zaudētais
Cik strauji un brutāli Staļina laika varenās ēkas iebrāzās Rīgas un mazāku pilsētu apbūvē, tikpat strauji desmitgadi vēlāk līdz ar Staļina nāvi to būvniecība tika apturēta. Grezno un vareno strauji nomainīja pelēko dzelzsbetona sērijveida māju būvniecība, kurai bija jāapmierina nepieciešamība pēc dzīvojamās platības.
Hruščovam savelkot grožus, 1955. gadā sarīkotais Vissavienības celtniecības kongress vairāk nekā divas desmitgades PSRS valdījušos staļinisma arhitektūras principus pēkšņi pasludināja par nepieņemamiem. "Daudzi arhitekti, projektējot dzīvojamās mājas, piešķir tām baznīcu vai muzeju izskatu, aplipinot fasādes nevajadzīgiem, butaforiskiem izgreznojumiem, tādējādi viņi izšķiež valsts naudu un apgrūtina ēkas uzcelšanu un ekspluatāciju. (..) Padomju arhitekti stāvēja nomaļus no celtniecības, bija pārvērtušies par "tīriem māksliniekiem", ēku fasāžu gleznotājiem, pilsētu siluetu meistariem, ansambļu un kompozīciju veidotājiem, šo savu centienu realizēšanā nerēķinādamies ne ar būvtehnikas, ne ar būvmateriālu ražošanas sasniegumiem, ne ar tautas līdzekļiem," pēc kongresa rakstīja "Cīņa". Tā bija formālā retorika, kas sekoja totalitārās iekārtas vadības lēmumam "Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā".
Jaunā dogma bija pieņemt funkcionālismu par vienīgo pareizo metodi, kā rezultātā jau 50. gados aizsākās staļinisma arhitektūras noniecināšana un neatzīšana. Pat izveidojās paradokss, ka vairāki grandiozi iecerētie projekti to pabeigšanas brīdī jau tika nosodīti kā izšķērdīgi un laika garam neatbilstoši. Lēmums radījis arī vairākus kuriozus. Martinsone min piemēru, ka lielajai ēkai Krišjāņa Valdemāra un Zirņu stūrī (attēlos zemāk) "nogrieza" sākotnēji paredzēto torni, atstājot tur plakanu veidojumu, kurš pēcāk ir apbūvēts ar vēl vienu stāvu. Viņa atzīmē, ka daudzi nezina, ka arī Centrālajai stacijai pamatā ir tipisks Staļina laika projekts, bet pēc tam viss dekoratīvais tika paslēpts tīrā modernismā.
Cita starpā Tīlmanis pat bija spiests kļūt par strauji popularitāti zaudējušā stila sargu, piemēram, 1958. gadā aizstāvot žuburaino laternu izvietošanu uz tagadējā Akmens tilta. Tilta projekts un pat būvniecība bija sākta vēl pirms pārmaiņu vējiem, un, lai gan tā plānotās būvniecības metodes tika modernizētas, stils tika saglabāts. Pats Tīlmanis līdz ar pārmaiņām Rīgas galvenā arhitekta krēslu nomainīja pret akadēmiķa amatu, vienlaikus nezaudējot vārdu.
Pēc Atmodas tika noliegta visa padomju laiku arhitektūra, un, lai gan pēdējos gados ievērību guvuši vairāki vēlākos padomju gados tapuši objekti, Staļina laika arhitektūras atzīšana sabiedrībā joprojām nav notikusi, norāda Rudovska.

"Esošo grib vai nu pilnīgi pārtaisīt, vai no tā tikt vaļā pavisam, it kā tie nebūtu mūsu arhitekti, it kā tā nebūtu mūsu vēstures daļa, kas, lai gan traumatiska, liecina par noteiktu laiku, noteiktām vērtībām, noteiktu kultūrvēsturisko mantojumu," uzskata pētniece. Mūsdienās nojaukta agrākā Rīgas upju stacija. Ar gluži mūsdienīgu arhitektūru nomainīta ir Dziesmu svētku estrāde Mežaparkā, kura gan pārbūves piedzīvoja arī iepriekš. Daugavas stadions ir zaudējis savus sākotnējos Staļina laika vārtus. Pēc mākslas kuratores domām, arī RTU ēka Kaļķu ielā gadiem ilgo pārbūves diskusiju dēļ jau uzskatāma par zaudētu, jo nekas neliecina, ka tā tiktu augstu vērtēta.
Latvijas vēsturē nav tālu jāmeklē spilgts piemērs, kad, vēršoties pret svešas varas paliekām, mērķtiecīgi tika iznīcināts latviešu būvmeistaru un prasmīgāko amatnieku darbs, 1905. gadā nodedzinot tik nīsto vācu muižas.
Viņa uzsver, ka trīs atzītākie un labāk saglabātie šī laikposma pieminekļi ir Spilves lidosta, VEF Kultūras nams un LZA ēka. Tiesa, pēdējā, lai gan tiek popularizēta kā tūrisma objekts un burtiski dominē pār Rīgas panorāmu, ir kā pusmirusi, jo jau no sākta gala tai nav bijis noteikta mērķa.
"Rīgā tā bija iecerēta kā kolhoznieku sabraukšanas vieta, bet, protams, šādu funkciju tā nekad nepildīja, un jau celšanas laikā finansiālu iemeslu dēļ to pārņēma Zinātņu akadēmija. Tās cilvēki ēkā izveidoja birojus un darba telpas, kamēr, piemēram, Varšavā esošajai līdziniecei bija sociāla funkcija un tā jau vēsturiski ir kultūras vieta, bet akadēmijas ēkā to ir grūti iedzīvināt. Tā nav vieta, kur gribas rīkot ballītes," Rudovska vērtē. Attēlos - "Kolhoznieku nams" Rīgā un tā dvīnis Varšavā.