Elektroauto skaits uz Latvijas ceļiem katru gadu aug par 60% un jau 2030. gadā varētu sasniegt 58 000 automašīnu. Brīdī, kad transporta elektrifikācija iziet ārpus atsevišķu entuziastu interešu loka, parādās konkrēti praktiski izaicinājumi tās ieviešanai sabiedrības ikdienā. Vai visiem pietiks vietas, kur savu zaļo transportu uzlādēt, un kas notiks ar elektrotīkla jaudām, kad tūkstošiem elektroauto vienlaikus veiks ātro uzlādi? Gana nopietni jautājumi, kas jārisina ne tikai galvaspilsētā, bet visā Latvijā, lai jau tuvākajos gados elektroauto progress neapstātos pie infrastruktūras "pudeles kakla".
Pašlaik valsts mērogā tiek veicināta elektroauto iegāde, nevis mērķtiecīga infrastruktūras attīstība, kas potenciāli var radīt vilšanos gan lietotājiem, gan valsts enerģētikas attīstības virzītājiem. Salīdzinājumam var minēt dzelzceļa ieviešanu industrializācijas sākumā – no lokomotīves ir maza jēga, ja nav sliežu ceļu, un otrādi. Šobrīd šajā jomā vērojams konkrētas stratēģijas un taktikas trūkums: Nacionālais enerģētikas un klimata plāns gan nosaka, ka pāreja uz e-transportu ir prioritāte, bet trūkst konkrēta plāna un risinājumu, kā tieši to panāksim.
CSDD statistika rāda, ka šī gada janvārī Latvijā reģistrēti 6369 vieglie elektroauto, kas, salīdzinot ar 2023. gada sākumu, veido 66% pieaugumu. Šāda izaugsmes dinamika saglabājas jau kopš 2020. gada, kas ir visnotaļ pozitīvi. Vienlaikus aptuveni divas trešdaļas no visiem Latvijas elektroauto ir reģistrēti Rīgā un Pierīgas reģionā. Elektroauto labākās īpašības nenoliedzami var novērtēt tieši pilsētvidē, tomēr vienmērīga uzlādes infrastruktūra visā Latvijā paātrinātu tirgus attīstību un stiprinātu autovadītāju pārliecību, ka arī ārpus galvaspilsētas viņi var paļauties uz elektroauto.
Pieņemot Nīderlandi par efektīvas uzlādes infrastruktūras piemēru, varam secināt, ka vienmērīgai elektroauto skaita izaugsmei jāspēj nodrošināt aptuveni vienu publisko lādētāju uz četriem auto. Šobrīd Latvijā ir apmēram 650 publiski pieejami lādētāji jeb viens lādētājs uz deviņiem elektroauto. Savukārt līdz 2030. gadam, lai tiktu līdzi elektroauto pieauguma prognozēm, lādētāju skaitam vajadzētu augt vairāk nekā 20 reizes – līdz aptuveni 14 000. Tāpat arī reģionu pārklājums pašlaik ir visnotaļ simbolisks, jo no pieejamiem uzlādes punktiem vairāk nekā 60% ir koncentrēti Rīgā un Pierīgā.
Turpinot analizēt Nīderlandes piemēru transporta elektrifikācijā, redzams, ka lielākajās pilsētās elektroauto tiek lādēti tikai tik daudz, lai pietiktu ikdienas braucienam, un tam izmanto lēnās maiņstrāvas uzlādes iekārtas – vidējais uzlādes ilgums ir 30 minūtes (līdz 10 kWh), kas ir pietiekami aptuveni 50 km attālumam.
Latvijā elektroauto gadā nobrauc vidēji 20 000 km (dienā – aptuveni 40 līdz 50 km), kas nozīmē, ka lēno uzlādes staciju pārklājums tipiskās apstāšanās vietās būtu pilnībā pietiekams, lai ikdienā pārvietotos pa pilsētu. Ātrā uzlādes infrastruktūra pārsvarā ir jāierīko lielceļu tuvumā un starp pilsētām, kur braucējiem nav vajadzības uzkavēties. Savukārt pie biroju ēkām, publiskās stāvvietās, pie veikaliem, pie daudzdzīvokļu ēkām pilnīgi pietiekami ir izvietot lēnākus uzlādes risinājumus.
Uzsvars uz samērīgu lēno un ātro lādētāju kombināciju infrastruktūras attīstībā iet roku rokā ar vēl vienu būtisku aspektu – elektroenerģijas tirgus stabilitāti. Piemēram, ja līdz 2030. gadam piepildīsies elektroauto skaita izaugsmes prognozes un mūsu elektrotīklā dominēs lieljaudas uzlādes punkti, vienas stundas ietvaros pieprasītās papildu jaudas apjoms var sasniegt līdz pat vienam gigavatam (salīdzinājumam – maksimālā prognozētā valsts kopējā elektroenerģijas sistēmas slodze 2030. gadā ir 1,4 gigavati). Nekontrolēti liels patēriņš konkrētās stundās var izraisīt cenu svārstības elektroenerģijas biržā, kas savā veidā liktu par elektroauto uzlādi maksāt arī plašākai sabiedrībai.
Pārvarot pirmo transporta elektrifikācijas eiforiju, kad esam priecīgi par jebkuru jaunu uzlādes punktu un katru, kurš iegādājas elektroauto, ir vajadzīgs arī valstisks redzējums – rūpīgi pārdomāts plāns, kur un kā izvietot uzlādes jaudas, lai tas būtu lietotājam ērti. Savukārt plāna ieviešanu var regulēt ar stratēģiski tēmētu atbalstu.
Tieši pārdomāta atbalsta politika, kas sniedz skaidri izmērāmu un praktisku ieguvumu tiem, kuri ir gatavi veicināt izmešu samazināšanu transporta sektorā, ir atslēga, lai daļa sabiedrības elektroauto neuztvertu kā apgrūtinājumu. Galu galā transports ir ļoti pragmatiska mūsu ikdienas daļa, kurā krasākas pārmaiņas un attīstību vienmēr nosaka praktiski apsvērumi – "jaunajam" ir jābūt labākam, ātrākam un ērtākam par "veco".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
