Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti izteiktā problēma ar lietoto automobiļu nobraukuma rādījuma jeb odometru attīšanu. Iemesls ir vairāku faktoru kopums: saudzīgi normatīvie akti, nepilnīga odometru kontroles sistēma, zema iedzīvotāju pirktspēja. Taču situācija būtu izlēmīgi jārisina, kam nepieciešami vien trīs soļi.
Pirms dažiem gadiem Eiropas Parlamenta deputāti piedāvāja risinājumu: vienotas odometru rādītāju sistēmas ieviešana, kas būtu pieejama visām dalībvalstīm. Taču ideju līdz šim bremzē datu aizsardzība, jo vairākās valstīts odometra rādītāji tiek uzskatīti par privātu informāciju. Lielu lomu spēlē arī Vācija ar zemu velēšanos sakārtot sistēmu, jo ir viens no galvenajiem lietotu auto eksportētājiem jeb "donoriem". Turklāt Vācijā ir federatīvo valstu analoģiska sistēma, kas nozīmē, ka ir grūti panākt kopīgu iekšējo vienošanās.
Manuprāt, runājot par cilvēku drošību, bet automašīnas nolietojuma rādītāji ir tieši par transporta līdzekļa drošību uz ceļa – pārmērīga spēlēšanās ar datu pseidoaizsardzību ir lieka. Lidostā taču neviens nekautrējas pārbaudīt čemodānus, kaut arī atvērt somu un izlikt personiskās mantas var būt ļoti nepatīkami. Vai, piemēram, pandēmijas laikā sabiedrības drošības labā nācās samierināties ar atsevišķu personisko tiesību ierobežojumiem.
"Car-Pass" sistēma un tās analogi
Gan valsts, gan Eiropas Savienības līmenī būtu jāseko Beļģijas piemēram, kur ir spēkā "Car-Pass" sistēma. Tas ir sertifikācijas dokuments, kas satur informāciju par automašīnas nobraukumu ar norādi par konkrētiem datumiem. Tas darbojas šādi:
Datu savākšana. Katru reizi, kad automobilis iziet tehnisko apskati, remontu vai servisa apkalpošanu, dati par nobraukumu tiek iekļauti centralizētajā datu bāzē "Car-Pass". Šī informācija tiek fiksēta un saglabāta sistēmā.
Sertifikāta izsniegšana. Pārdodot automašīnu, pārdevējam ir pienākums uzrādīt pircējam aktuālo "Car-Pass", kurā ir norādīti visi reģistrētie odometra rādītāji dažādos datumos. Tas ļauj pircējam redzēt reālo auto nobraukuma vēsturi.
Datu atjaunošana. Dati par nobraukumu sistēmā atjaunojas katru reizi, kad automobilis iziet tehnisko apskati vai servisa apkalpošanu, tādējādi datus viltot praktiski nav iespējams.
Šis dokuments ir obligāts ikvienā lietotas mašīnas pirkšanas – pārdošanas darījumā. Ja rodas kaut kādas nesakritības datos, pieprasa vietējo CSDD auditu – citādi nedrīkst turpināt braukt ar šo auto, un tehniskās apskates sertifikāts tiek anulēts automātiski.
Starp citu, līdzīga sistēma ir spēkā arī Nīderlandē, un tieši tādēļ "Longo" lielākoties importē automobiļus tieši no šīm valstīm.
Šobrīd lielākā problēma ir tā, ka ne visās valstīs, no kurām automašīnas tiek importētas, ir šādas nobraukuma reģistrācijas sistēmas, ne visas valstis ir gatavas dalīties ar datiem. Nedalās, piemēram, Itālija – viena no lielākajām lietoto automašīnu piegādātājām Eiropas valstīm.
Bargi sodi
Tur, kur nav bargu sodu, nav arī baiļu par likumu pārkāpšanu. Latvijā par odometra grozīšanu ir paredzēts sods 100 eiro fiziskām personām un 1000 eiro – uzņēmumiem. Tādēļ daudzi nebaidās, un uzreiz, atvedot automašīnu, sagroza nobraukumu. Sanāk, ka valstī regulējums it kā ir, bet praksē patērētāji neesot aizsargāti.
Salīdzinājumam: Vācijā odometru sagrozīšana ir kriminālnoziegums. Sods var būt gan 50 tūkstoši eiro soda nauda un transportlīdzekļa konfiskācija, gan pat reāls cietumsods. Francijā soda naudas apmērs var sasniegt 37 tūkstošus eiro, kā arī var tikt piemērots reāls cietumsods un licences zaudēšana auto dīlerim, ja tā ir juridiska persona. Beļģijā par odometra grozīšanu var nākties šķirties līdz pat pusmiljonam eiro, kā arī nonākt aiz restēm uz pieciem gadiem.
Esmu pārliecināts, ka arī mums Latvijā ir jāsāk bargi sodīt par pārkāpumu un kvalificēt to par kriminālnoziegumu, jo tas reāli var izraisīt cilvēku bojāeju. Mums ir nepieciešams pielīdzināt sodu sistēmu Francijas un Beļģijas līmenim.
Iedzīvotāju informētības palielināšana
Latvijā ieved aptuveni četras reizes vairāk lietotu automašīnu (vairāk nekā 50 tūkstošu gadā) nekā jaunu, bet uz valsts ceļiem lielākajai daļai auto ir vairāk nekā desmit gadu. Tas ir saistīts gan ar iedzīvotāju zemo pirktspēju, gan velmi iegādāties "premium" marku auto, kur starpība starp lietotiem spēkratiem un jauniem ir milzīga.
Apstākļos, kad cilvēki nevar atļauties nopirkt jaunu automašīnu, ir ļoti svarīgi palielināt viņu informētību par to, kādi auto rādītāji ir uzskatāmi par normāliem (piemēram, vairums joprojām uzskata, ka auto no Vācijas, kas ir vecāks par desmit gadiem, nobraukums var būt līdz 250 000 km, kas, protams, ir neticami maz). Atkal un atkal lietoto auto pircēji ir jāpārliecina par to, ka pirms iegādes jāizpēta pieejamā informācija par auto un automobilis obligāti ir jāpārbauda autoservisā, nevis jācer uz veiksmi, kā arī publiskajās datu bāzēs.
Uzskatu, ka jāpieprasa sludinājumu portāliem obligātā kārtā pārbaudīt sludinājumos publicēto auto odometru rādījumus salīdzinājumā pret CSDD brīvi pieejamo informāciju. Ja šāda informācija nav pieejama – jābrīdina pārdevējs un atbilstoši jāmarķē sludinājums.
Skaidrs, ka šobrīd sludinājumu portāli nenes nekādu atbildīgu par tirgoto automašīnu kvalitāti, bet šo tomēr ir nepieciešams uzlabot un visām iesaistītām pusēm ir jānes atbildība par industrijas sakārtošanu. Patērētājiem jābūt aizsargātiem un konkurencei jābūt godīgai – krāpniekiem nedrīkst ļaut maldināt nepieredzējušo patērētāju un vienkārši degradēt konkurenci.
Ja šie trīs punkti tiktu īstenoti gan valsts, gan Eiropas Savienības līmenī, mūsu ceļi kļūtu daudz drošāki, bet cilvēki tiktu aizsargāti no negaidītiem izdevumiem, kuriem nav jābūt, pērkot automašīnu pie godprātīgiem lietoto auto tirgotājiem. Pilnveidojot normatīvo regulējumu, gan autobraucēji netiks apkrāpti un būs pasargāti, gan valsts pastarpināti tiks pie daudzu miljonu papildus nodokļu ieguvumiem, lai turpinātu sakārtot un uzlabot satiksmes sistēmu, valsts ceļus un tā tālāk.
Šim nolūkam nav vajadzīgs daudz, vien spēcīga politiskā griba. Jautājums: vai mums tāda ir?!