Noteikti esat dzirdējuši tēzi, ka samazinot vidējo ātrumu uz šosejām kaut vai par dažiem kilometriem stundā, mums būtu daudz mazāk cietušo un bojāgājušo. Domāju, ka būtībā katrs var piekrist elementārai fizikai, ka braucot lēnāk, būs drošāk. Tomēr paliek jautājums, kā to labāk izdarīt – vai mums vajadzētu ķerstīt tos, kuri brauc ar 91 km/h un piespiest braukt ar 90 km/h, bet varbūt visupirms vajadzētu izķert tos visus, kas brauc uz 190 km/h, lai tie beidzot brauc ar 90 km/h, un tad mēs to vidējo rādījumu dabūt lejā.
Tā kā no politiķiem ir izskanējis priekšlikums, ka vajadzētu noteikt naudassodu par ātruma pārsniegšanu jau no pirmā pārsniegtā kilometra stundā, šķiet, ir pienācis īstais brīdis noskaidrot, kurš tad ir tas "pirmais kilometrs" un kā jūs savā automobilī to varat atpazīt.
Speciāli TV raidījuma "Zebra" skatītājiem izdarījām lielu darbu un pārbaudījām, cik tad automašīnām rāda spidometrs pret to, cik uzrāda ļoti precīza GPS mērīšanas iekārta, kas domāta sacīkšu mašīnām, piemēram, regularitātes rallijā, kur ir ļoti svarīgs katrs cipars aiz komata, mērot kilometrus stundā. Šāda profesionālā ierīce mērījumu veic desmitiem reižu sekundē.
Gan jau katrs ir pamanījis, ka, piemēram, viedtālruņa navigācijā braukšanas ātrumu rāda mazāku nekā automašīnas spidometrā. Arī "Zebra" eksperimentā dažādiem automobiļiem kruīza kontrole tika iestatīta precīzi uz 90 km/h, un rādījums salīdzināts ar profesionālo GPS ierīci, kuras antena maksimālai mērījumu precizitātei ar magnētu piestiprināta ārpusē pie automašīnas jumta. Šāda ierīce ir kādas reizes 10 precīzāka par viedtālruņa navigācijā rādīto braukšanas ātrumu.
Piemēram, septiņus gadus vecs "Subaru" šādā eksperimentā uzrādīja 3 km/h kļūdu – spidometrā 90 km/h, bet profesionālajā mērierīcē 87 km/h. Tieši tāda pati kļūda ātruma rādījumā bija arī jaunajam "Toyota Prius" hibrīdam. Savukārt "Toyota" lielajam apvidniekam, braucot ar 90 km/h kruīza kontrolē, GPS mērierīce tajā pašā laikā rādīja 85 km/h – tātad kļūda par 5 km/h. Pārbaudīts arī 25 gadus vecs 3. sērijas BMW – tam spidometra kļūda šādos apstākļos bija mīnuss 3 km/h. Savukārt mazajam elektriskajam "smart" spidometra kļūda šajā situācijā ir –5 km/h, bet izmēģinātajam vislielākajam auto "Cadillac Escalade" šī kļūda bija 6 km/h.
"Tik daudz taisnību, un grūti tam, kuram nav savējās," reiz teicis kāds latviešu dzejnieks. Iedomājieties – katrs ar to savu taisnību par to, ka viņš nu gan zina, cik viņa mašīnā rāda pareizus kilometru stundā, un viņš tagad tieši ar tiem gribēs braukt pa šoseju – ne plus viens, ne mīnus viens –, bet tieši ar tiem kilometriem stundā. Viņš taču sanīdīsies ar visiem pārējiem, kuriem savukārt sava mašīna rāda kaut ko citu, kuri uzskata kaut ko citu, kuriem varbūt navigācijas aplikācija šķiet svarīgāka par spidometru… Būs vieni vienīgi konflikti, ja mēs tā kā ar nazi nogriezīsim, kuri ir labie un kuri sliktie.
Ko mums ir vairāk vērts strostēt? Tos, kuri neatšķir 90 km/h no 91 km/h, vai tos, kuri neatšķir 90 km/h no, teiksim, 140 km/h? Kurus izķerot, mēs ātrāk panāktu mazāku vidējo ātrumu uz ceļa?
Būtībā fotoradari, tāpat kā jebkura cita mērierīce, ir pielietojams gan jēdzīgi, gan ne visai saprātīgi. Noteikti redzējāt "Zebra" sižetu pirms nedēļas par Rīgā, uz Balasta dambja izvietoto pārvietojamo fotoradaru, kurš ir iekasējis, domāju, vismaz 100 tūkstošus eiro, bet nav darījis neko pamācošu autovadītājiem. Cilvēki pēc mēneša saņem lērumu kvīšu, bet vispār nesaprot, kas tur īsti noticis. Nav svarīgi, pie kāda ātruma mēs sākām sodīt, bet svarīgi ir, cik mēs cilvēcīgi un pedagoģiski varam rīkoties ar šo ierīci.
Šobrīd izskan iniciatīvas par to, ka vajadzētu sodīt par ātruma pārsniegšanu jau no pirmā kilometra. Un tas viss ir tādā retorikā, it kā nebūtu soda par ātruma pārsniegšanu no pirmā kilometra… Tāds sods ir, un tas ir brīdinājums! Policists to brīdinājumu tev var rakstīt kaut vai pusstundu, un ja esi pasteidzies kaut vai dažus kilometrus stundā ātrāk un par to tev atņem pusstundu no dzīves, pasēdēt pārdomās mašīnā, tas, manuprāt, ir ļoti audzinošs un brīnišķīgs soda veids. Bet mēs zinām, ka nav, kas šo sodu piemēro – neviena policijas ekipāža nav uz ceļa redzēta un neviens neies tev likt pasēdēt, kamēr raksta protokolu.
Pat ja pasludinās, ka turpmāk būs naudassods no pirmā pārsniegtā kilometra stundā, vienīgais, kas notiks pie tiem pašiem stacionārajiem fotoradariem, kuri ir uzstādīti vietās, kur agrāk bija negadījumu un tagad nav, braucot garām, mēs vienkārši samaksāsim vairāk par to, ka tur joprojām nav negadījumu. Diez vai sabiedrībai tas patiks…
Jau šobrīd ir braucēji, kuri pirms fotoradariem sabremzējas ievērojami zem atļautā braukšanas ātruma, lai drošs paliek drošs, no viņa nepaņem naudu. Tomēr tas veido saraustītu satiksmes plūsmu. Un bailēs par iespējami pārsniegtu 1 km/h tāds autobraucējs vilksies pa ceļu visur un visu laiku, veidojot aiz sevis sastrēgumu. Bet tas rada jaunu bīstamību – kādam zudīs pacietība un tas sāks pa pretējo raut garām veselam baram.
Tas nu nekādi nav droši, ja uz ceļa plūsmā kāds brauc būtiski lēnāk par citiem. Tas lēnais, it kā piesardzīgais braucējs ar savu tuvredzīgo domāšanu izraisa desmitiem apdzīšanas manevru, vienkārši aizbraucot līdz mājām. Tas nav labi, un viņš pat nezina, ka ir darījis kaut ko sliktu, jo viņš it kā bija vienīgais, kas bija vēl godīgāks par citiem.
Ja mums ir kāds, kurš brauc lēnāk par pārējiem, viņš acīmredzami izraisa draudus pārējai sabiedrībai, un te nu tiešām būtu ļoti vietā, ja mums būtu uz ceļa policija. Viņi taču var nesodīt to cilvēku, kurš brauc lēnām, bet vienkārši apturēt un pajautāt: "Draudziņ, kas ar tevi, visi rullē uz 90, saule spīd, asfalts sauss, bet tu vienīgais čubini lēnāk. Vai tev ar veselību viss labi, varbūt tu neesi izgulējies vai tev ir bail no kaut kā? Kas ar tevi!?" Domāju, arī tie lēnie braucēji, kuri varbūt domā, ka viņi dara labu, pēc kāda brīža saprastu, ka pietiekami bieži viņu aptur un pajautā, kā viņš jūtas, ka varbūt tomēr sāks braukt vismaz vienādi ar pārējiem – raiti un ritmā.
Tas "pirmais kilometrs" katrai automašīnai un katram braucējam būs savs. Un ar to ir jārēķinās, jo tā ir cilvēcīga lieta un katrs domājam maķenīt citādi. Un ko tad darīt ar to visu? Es domāju, ka te vajadzētu ņemt tādu līdzību, piemēram, ar lauksaimniecību – ja vajag nopļaut lielu lauku, tad ņem kombainu un dari to automātiski. Ja vajag lielu satiksmes plūsmu organizēt, ņem kaut kādu automātisko fotoradaru un regulē to ātrumu. Savukārt, ja vajag tā ļoti smalki un precīzi līdz tam pēdējam kilometram, tad uztici to cilvēkam policistam, kurš arī izlems, cik tad tas bija bīstami.
Kamēr par satiksmes uzraudzību runā tikai Satiksmes ministrija, tikmēr īsti uz priekšu netiekam. Mums ir vajadzīga arī Iekšlietu ministrija, lai būtu policisti uz ceļa. Ja uz šosejām būtu policisti, mums nevajadzētu mainīt nekādus sodus, jo mums jau šobrīd ir brīnišķīgs sods no tā viena pārsniegtā kilometra stundā līdz 10 km/h, un tas saucas brīdinājums! Iedomājieties, cilvēks brauc pa šoseju ātrāk, nekā vajag, viņu aptur policija un vai nu uzraksta brīdinājumu, vai vienkārši liek pastāvēt ceļa malā 10, 20 vai 30 minūtes. Tas ir daudz labāks veids nekā maziņa naudiņa, tas tiešām strādātu – visi garāmbraucošie redz, ka tas ir nolikts malā.
Mums ir vajadzīgi cilvēki, un cilvēki varētu darīt šīs precīzās lietas. Nu gluži kā par minēto lielo pļavu, pa kuru braucam ar kombainu, savukārt tādā piemājas mauriņā mazo trimmerīti, tā uzmanīgi paši skatoties un ar individuālu pieeju tiksim galā. Lielās lietas atstājam fotoradariem – tie samazina vidējo braukšanas ātrumu kopumā, un tad to pēdējo nieciņu to tā, lai dara cilvēks. Bet kur tad mēs ņemsim tos cilvēkus, kas to darīs? Mums šobrīd ļoti, ļoti trūkst policijas, kas strādātu uz ceļa un būtu redzama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
