Atskats pagātnē: visi septiņi žiguļi  (263)

Portāls "Delfi" iepazīstina ar žiguļu vēsturi no to ciltstēva "Fiat 124" līdz pat mūsdienām. Pirmais žiguļu radinieks Itālijas ceļos izbrauca jau 1966. gada pavasarī. Šajā laikā Padomju Savienība meklēja iespēju uzsākt lētu vieglo automašīnu būvniecību un šo iespēju saskatīja jaunās itāļu dizaineru idejas pārpirkšanā. Jau leģendārā "fiata" pirmajā izlaides gadā PSRS Rūpniecības ministrija un "Fiat" koncerns parakstīja vienošanos, kas paredzēja auto kopijas sērijveida izgatavošanu PSRS. Masveida auto ražošana ar nosaukumu "žigulis" gan sākās tikai 1970. gadā.

Žiguļu ražošana pārdzīvoja gan Padomju Savienības sabrukumu, gan vēlāko importa auto ienākšanu tirgū, gan drošības normu prasību palielināšanu un pat jaunu "VAZ" modeļu izlaidi. Savukārt Krievijas pieredzētās ekonomiskās krīzes to ražošanas apjomus tikai palielināja, jo ikreiz auga pieprasījums pēc lētām un ekonomiskām automašīnām. Tikai pēdējā gada laikā auto izlaide samazinājās zem sešiem tūkstošiem auto mēnesī.

Turpmāk "Lada" (kā "VAZ" ražojumus sāka saukt astoņdesmito gadu otrajā pusē) klasiskos modeļus aizstās "Granta", kas ir šīs markas lētākais modelis.

Žiguļi un tiem līdzīgie:

"VAZ" klasisko auto priekšteci "Fiat 124" ražoja no 1966. līdz pat 1974. gadam. Tas 1967. gadā pat ieguva titulu Eiropas gada auto.

Auto bāzes versija bija aprīkota ar 1,2 un 1,4 litru motoriem, kas attiecīgi nodrošināja 60 un 70 zirgspēku jaudu. Dārgākās un sportiskās auto modifikācijas savukārt bija aprīkotas ar 1,6 līdz 2,0 litru motoriem, kas deva iespēju jaudu palielināt līdz pat 128 zirgspēkiem.

Oriģinālais modelis galvenokārt pārdots Itālijā, taču salīdzinoši nelielās partijās bija iegādājams arī Bulgārijā un Marokā. Kopumā tā 13 ražošanas gadu laikā pārdoti aptuveni 1,5 miljoni auto.

Leģendārais "pirmais žigulis" rūpnīcu pameta 1970. gadā. Auto gan nebija precīza itāļu mašīnas kopija - tam bija nedaudz citāds 1,2 litru dzinējs, kas nodrošināja 64 zirgspēku jaudu, kā arī pastiprināta virsbūve, palielināts klīrenss, atšķirīga piekare un aizmugurējā ass, starteris un pat priekšējie sēdekļi. Tāpat aizmugurējās riteņu ass diska bremzes tika nomainītas pret loku bremzēm, jo itāļu versija tika uzskatīta par neefektīvu.

1974. gadā auto piedzīvoja modernizāciju - tam nedaudz koriģēja ārējo dizainu, uzstādīja 1,3 litru dzinēju, kas mašīnas jaudu palielināja līdz 69 zirgspēkiem, un nomainīja ventilācijas sistēmu. Auto ražošanu pārtrauca vien 1988. gadā. 18 gadu laikā tika saražoti aptuveni 4,8 miljoni "pirmo žiguļu", tam kļūstot ne tikai par pirmo, bet arī populārāko markas modeli.

Kad bijušajā Padomju Savienībā sāka ienākt rietumu auto, tas ieguva iesauku "kapeika". Līdz tam privātais auto bija pārāk liela vērtība, lai to kāds tā atļautos nosaukt.

Universāli "VAZ-2102" PSRS ražoja no 1971. līdz pat 1985. gadam. Tāpat kā tā priekšgājējam, arī šī auto ražošanai tika iegādāta itāļu autoražotāja licence. Citur Eiropā auto bija pazīstams kā "Fiat 124 Familiare".

No "pirmā žiguļa" piecdurvju modelis atšķīrās ar nolokāmu aizmugurējo sēdekli, uzlabotu balstiekārtu un izmainītu transmisiju. "Otrais žigulis" tā arī nekad nekļuva par ļoti populāru modeli: gadā vidēji tika saražoti aptuveni 55 000 auto, bet visā tā ražošanas laikā - 667 000.

Kontrakts ar "Fiat" paredzēja trīs dažādu itāļu auto kopiju ražošanu. Bez ģimenes sedana un universāļa līgumā bija minēta arī luksusa auto modifikācija.

Par tādu kļuva "VAZ-2103" jeb "trešais žigulis", kas bija "Fiat 124 Speciale" kopija. Tā galvenās atšķirības no abiem pirmajiem modeļiem bija ar hromētām detaļām uzlabots ārējais dizains, 1,5 litru motors, kas nodrošināja 75 zirgspēku jaudu, un pārveidots interjers, tostarp priekšējā panelī iestrādāts tahometrs.

"VAZ-2106" jeb "sestais žigulis" radās kā "trešā žiguļa" modernākā versija. Sākotnēji tam tika piešķirts indekss "VAZ-21031", bet 1976. gadā, uzsākot tā pārdošanu, tomēr nolemts dot modelim jaunu kārtas numuru.

No virsbūves jaunajai versijai nozuda daļa hromēto detaļu, bet to vietā parādījās vairāki plastmasas akcenti. Motors tika nomainīts pret 1,6 litru versiju, kas attīstīja 78 zirgspēku jaudu, bet interjers palika praktiski tāds pats.

"Piektais žigulis" pasauli ieraudzīja 1980. gadā kā paša pirmā žiguļa uzlabotā versija. Šis auto bija pirmais PSRS, kam uzstādīja priekšējo lukturu tīrītājus.

Modelis ieguva arī dūralumīnija buferus, kā arī vienā plaknē apvienotus visus aizmugurējos lukturus. Eksporta versijām priekšējās durvīs tika uzstādīti arī drošības stieņi. Tāpat pirmo reizi PSRS dzinējs ķēdes vietā tika aprīkots ar zobsiksnu.

Luksusa "VAZ-2107" jeb "septīto žiguli" izstrādāja vienlaikus ar "piekto", bet no konveijera tas noripoja divus gadus vēlāk.

No bāzes modeļa tas atšķīrās ar citādiem priekšējiem sēdekļiem, priekšējo paneli, radiatora režģi, motora un bagāžas nodalījuma pārsegiem. Tāpat tajā pirmo reizi tika izmantots vienots instrumentu panelis un plastmasas bamperi. Sākotnēji tos pasūtīja no Itālijas un Dienvidslāvijas, jo PSRS nebija atklāta triecienizturīgās plastmasas ražošanas tehnoloģija.

Dažādu detaļu ražošanā tika iesaistītas arī Padomju Ukrainas fabrikas, "Čečen Auto", kā arī "Suzuki" koncerna Ēģiptes nodaļa.

Universālis "VAZ-2104" bija pēdējais žigulis, kuru uzsāka ražot, un pēdējais, kura ražošanas līnijas nupat tika slēgtas.

Kopš tā komplektēšanas uzsākšanas 1984. gadā mašīna bija pieejama tikai ar askētisko "piektā žiguļa" salonu. Vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, lai kaut nedaudz konkurētu ar ienākošajiem rietumu auto modeļiem, pircējiem tika piedāvāta arī glaunāka versija, ņemot salona dizainu un motora pārsegu no "septītā žiguļa".

Padomju Savienība nebija vienīgā, kas savu autobūves industriju balstīja uz itāļu dizaineru un konstruktoru "lētā gala" izgudrojumiem.

Vēl pirms PSRS "Fiat 124" licenci iegādājās spāņi un uzsāka "Seat 124" ražošanu, ko no oriģināla atšķīra vienīgi emblēma. Pēc gada līdzīgi tika uzsākta "trešā žiguļa" analoga jeb luksusa versijas ražošana, kas tika nosaukta par "Seat 1430". Atšķirībā no Padomju Savienības, spāņi automašīnām saglabāja oriģinālos - 1,2 līdz 2,0 litru - motorus. Kopumā tika pārdoti 1,15 miljoni "Seat 124" un "Seat 1430".

Arī Dienvidkorejas ražotāji, līdzīgi kā PSRS, meklēja variantus lētu tautas auto ražošanai. Kamēr "Hyundai" sāka ar "Ford" modeļu montāžu, bet "Daewoo" nopirka licenci no "Toyota", "Asia Motors" vērsās pie itāļiem. Sadarbība gan bija īsa un pāris gadu laikā uz "Fiat 124" bāzes saražoti vien 6775 sedani ar "Asia Motors" emblēmu. Kompāniju vēlāk pārņēma "KIA".

Gadu pēc oriģinālā "Fiat 124" ražošanas pārtraukšanas licenci nopirka arī Turcijas "Koc Holding", kas līdz pat 1994. gadam saražoja 135 000 itāļu auto kopiju "Tofas Murat 124". Vēl astoņdesmitajos gados modelim nomainīja vairākas detaļas, un tas kļuva par "Tofas Serce".

Pēc "Seat 124" ražošanas izbeigšanas spāņi savu licenci pārdeva Indijas kompānijai "Premier Automobiles Limited", kas 1985. gadā pēc modeļa dizaina nelielas pārplānošanas Mumbajā uzsāka ražot "Premier 118NE" (attēlā). To aprīkoja ar japāņu auto "Nissan Chery" 1,2 litru motoru un pozicionēja tirgū kā luksusa mašīnu. Vēlākos gados parādījās arī auto modifikācija "Premier 138D", bet pēdējais žiguļu radinieks no konveijera noripoja 2001. gadā līdz ar rūpnīcas nonākšanu "Fiat" koncerna īpašumā. Par spīti valsts izmēram, Indijā šajā laikā pārdoti vien 150 000 auto.

"VAZ" rūpnīca 1984. gadā uzsāka trīsdurvju "VAZ-2108" ražošanu, bet 1987. gadā - piecdurvju "VAZ-2109". Vietējam tirgum paredzētie auto tika nosaukti par "Lada Sputnik", bet eksporta versijas ieguva "Lada Samara" vārdu. 1991. gadā arī Krievijas tirgum paredzētie auto kļuva par "Samara".

Tā kā tiem tika turpināta līdzšinējā "VAZ" indeksācijas tradīcija, tautas valodā arī šie modeļi tika iesaukti par attiecīgi "astoto žiguli" un "devīto žiguli".

Patlaban tiek ražotas trīs "Samara" versijas - 1997. gadā prezentētais četrdurvju sedans "VAZ-2115", 2001. gadā prezentētais piecdurvju "VAZ-2114" un 2005. gadā prezentētais trīsdurvju "VAZ-2113".