Padomju auto prototipi, kas ražošanā tā arī nenonāca  (184)

Četri lieli autoražotāji – pietiekami spēcīgs potenciāls dažādu automobiļu radīšanai gan dizaina, gan tehniskā ziņā. Tomēr daudzus gadus padomju autobūve formāli ražoja dažādus spēkratus, tomēr savā būtībā tie bija identiski – gadi ritēja, bet automobiļi nemainījās. Tāpat nevarētu teikt, ka padomju inženieri sēdēja, rokas klēpī salikuši, un tīksminājās par saviem sasniegumiem. Lai nu kas, bet dizaineri tiešām eksperimentēja – par to liecina virkne automobiļu prototipu, kas dažādu iemeslu dēļ ražošanā tā arī nenonāca. Uz dažu prototipu bāzes arī tapa kāds sērijveida automobilis, tomēr savā debijas laikā tas jau bija novecojis, īpaši salīdzinājumā ar rietumu analogiem.

Portāls "Delfi" piedāvā apskatu ar padomju prototipiem – automobiļiem, kuri uz konveijera tā arī nenonāca.

Automobilis "VAZ-Porsche 2103" – 1976. gada sadarbības auglis starp VAZ un "Porsche". Vācieši vēlējās adaptēt "trešo žiguli" Rietumeiropas tirgum, tādēļ piedāvāja modernizēt šo spēkratu – tam novāca visas hromētās detaļas, ieskaitot buferus, aizstājot tos ar virsbūves krāsas plastmasu. Tomēr atjauninātais "trešais žigulis" vāciešiem neiepatikās, bet padomju inženieriem modeļa trešajā dzīves gadā ieviest neplānotu modernizāciju nebija pamata, tāpēc spēkrats tā arī palika prototipa statusā.

60. gados īpaši populārajam automobilim "Moskvič-408" bija virkne modifikāciju – universālis, neatliekamās medicīniskās palīdzības versija, taksometrs, furgons. 1964. gadā AZLK konstruktori izgatavoja divus "Mosvič-408-Turist" prototipus, kas atgādināja tolaik Eiropā populāros sportiskos automobiļus uz mazlitrāžas modeļu bāzes.

"Turist" bija divdurvju automobilis ar noņemamu plastmasas jumtu. Tāpat automobilim bija forsēts dzinējs ar unikālu elektronisko degvielas iesmidzināšanas sistēmu, durvis bez rāmja stiklam un 2+2 sēdvietu formula. Kabrioletam bija pastiprināta virsbūves konstrukcija.

Sērijveida ražošanā šis automobilis tā arī nenonāca. Par galveno cēloni tam bija konveijera noslogotība ar standarta "Moskvič-408" izlaidi.

GAZ inženieri, strādājot pie "padomju mersedesa" – "GAZ-24 Volga" modeļa – modernizācijas, radīja virkni dažādu variantu. Viena no veiksmīgākajām modifikācijām, kuru plānoja arī ieviest sērijveida ražošanā 70. gadu beigās, bija "GAZ-3101", tomēr rūpnīcas vadība pēdējā brīdī "norāva stopkrānu".

Rezultātā otrā "GAZ-24" inkarnācija, kas ieguva indeksu "24-10", uz konveijera 1986. gadā nonāca ar minimālām izmaiņām salīdzinājumā ar priekšteci. Vienīgais, ko sērijveida modelis vizuāli aizguva no izmēģinājumu prototipa – durvju rokturi.

Tas, ka 80. gadu beigās "GAZ 24-10" izskatījās, maigi izsakoties, ne visai moderns, bija skaidrs pat mietpilsonim. Tāpēc, tikko ieviesuši šo modeli ražošanā, GAZ inženieri ķērās pie principiāli jauna automobiļa, kas ieguva rūpnīcas indeksu "GAZ-3105". Šim spēkratam bija jābūt ātram, komfortablam, mūsdienīgam un nepiekāpīgam rietumu analogiem.

Tomēr GAZ plānus izjauca vispirms "pārkārtošanās", bet pēc tam arī pati PSRS izjukšana – pietrūka finanšu, valstī valdīja haoss. Pēdējo padomju prototipu prezentēja 1987. gadā – "GAZ-3105" izskatījās ne tikai mūsdienīgi, bet pat futūristiski.

Nākamos četrus gadus GAZ strādāja pie jaunā modeļa, tomēr realizācijas termiņi visu laiku tika atlikti. Rezultātā automobilis ražošanā nonāca tikai 1992. gadā – dizains bija mainīts minimāli. Automobili nelielās partijās izgatavoja līdz 1996. gadam, kad tā ražošana tika pārtraukta, izlaižot vien 55 eksemplārus. Iemesls – "GAZ-3105" valstij izmaksāja pārāk dārgi.

Jau 70. gadu sākumā bija skaidrs, ka "Moskvič-408" strauji noveco un tam ir jāuzsāk pēcteča projektēšana. Pirmais jaunā modeļa prototips (vēlāk tas pārtapa visiem pazīstamajā modelī "2140") bija "Moskvič 3-5-6" – automobilis, kas 1972. gadā izskatījās ļoti stilīgi un eleganti.

Arī tehniskā ziņā šis prototips bija līmenī – prototips bija aprīkots ar 103 zirgspēku jaudīgu 1,8-litru dzinēju, kam ir divi "Zenith" karburatori un automātiskā pārnesumkārba "BorgWarner". Sērijveida ražošanā automobilis tā arī nenonāca. Iemesls: tik moderns auto ražošanā ir pārāk dārgs.

Pēc tam, kad "Moskvič 3-5-6" projekts tika noslēgts, AZLK speciālisti izgatavoja daudz vienkāršāku, tautai tuvāku versiju "3-5-5". Šis automobilis bija ļoti līdzīgs "Moskvič-2140" modelim, bet tik un tā elegantāks. Šo projektu izbrāķēja PSRS Autobūves ministrija. Pēc neoficiālās versijas, tā laika ministrs Poļakovs – bijušais VAZ direktors – apzināti traucēja AZLK attīstīties.

Jaunā "Moskvič" modeļa epopejas fināls bija iepriekš paredzams. Rezultātā sērijveida ražošanā nonāca modelis "2140", kas salīdzinājumā ar prototipu bija vājāks, tehnoloģiski atpalikušāks (piemēram, par to vien liecina aizmugurējās lokšņu atsperes) un ne ar ko atmiņā nepaliekošs automobilis.

1980. gadā VAZ prezentēja interesantu furgonu – "VAZ-2802 "Poni"". Automobiļa kustību nodrošināja elektromotors, un tam bija diezgan ietilpīga virsbūve. Autovadītājam bija plaša pārredzamība lielā stiklojuma laukuma dēļ. "Poni" ražošanā nenonāca pārlieku augsto izmaksu dēļ.

1974. gadā AZLK konstruktori uzsāka darbu pie jaunu automobiļu radīšanas "C" sērijā. Pirmais projekts ieguva "C-1" nosaukumu. Tolaik pasaules autobūvē pamazām aizsākās tendence radīt ķīļveida virsbūves, lai automobiļa profilu padarītu aerodinamiskāku.

Rūpnīcas vadībai makets tika parādīts 1975. gada 22. februārī. Pēc maketa apstiprināšanas tika pieņemts lēmums izgatavot izmēģinājuma prototipus. Automobiļa konstrukcijā bija priekšējā un aizmugurējā neatkarīgā balstiekārta, bet vilkme tika novadīta uz aizmugurējiem riteņiem.

1975. gada decembra beigās pirmais "C-1" izmēģinājuma automobilis izbrauca no eksperimentālā ceha. Pēc pirmo trīs eksemplāru izmēģinājumiem tika pieņemts lēmums turpināt darbu pie "C" sērijas.

1976. gadā tika uzsākts darbs pie "C-3" prototipa. Šim nolūkam tika sagatavotas septiņas skices ar hečbeka tipa virsbūvi un viens no skiču variantiem paredzēja sedana virsbūvi.

1976. gada oktobrī tika izgatavots makets ar hečbeka virsbūvi. Projekts tika apturēts. Slēdziens: automobilis vizuāli bija neinteresants, bez rozīnītes. Konstrukcijas un agregātu ziņā tas bija analoģisks iepriekšējiem "C" sērijas prototipiem.

Neskatoties uz "C-3" prototipa neveiksmi, tā raksturīgākās iezīmes atpazīstamas arī "Moskvič 2141" sērijveida automobilī, kas debitēja desmit gadus vēlāk – 1986. gadā.

Plaši pazīstamais, jebkuram padomju cilvēkam zināmais kravas automobiļa "GAZ-52" veidols varēja būt pilnīgi citāds. Tomēr šādu eksterjera dizaina variantu GAZ vadība izbrāķēja, ražošanā ieviešot tradicionālāku un noapaļotāku automobiļa kabīni.