Jau vairāk nekā 20 gadu Latvijas automobilisti iecienījuši "Volkswagen" (VW) produkciju labās kvalitātes un cenas attiecības dēļ. Šīs markas spēkratiem detaļas ir samērīgā cenā un gaitas kvalitātes ir labas. VW automobiļi saskaņā ar statistiku ir vispopulārākie Latvijā jau vairākus gadus.
VW dižpārdokļi Latvijā ir "Golf" un "Passat". Portāls "Delfi", konsultējoties ar auto jomas ekspertu un pieredzējušo automehāniķi Vladimiru Petrovu, pastāstīs par vieno no populārākajiem modeļiem lietoto auto tirgū – sestās paaudzes "Passsat" (B6 – rūpnīcas indekss), kas tika ražots periodā no 2005. līdz 2010. gadam. Zināšanas par raksturīgākajām problēmām, ar kurām saskaras šī modeļa īpašnieki, var noderēt, izvēloties tamlīdzīgu auto.
Virsbūve: rūsa kā indikators
Par ko tiešām nevajadzētu raizēties, izvēloties lietotu "VW Passat" (B6), ir rūsa. Antikorozijas noturība "Passat" modelim ir lieliska. Tomēr, ja noskatītajam automobilim izdodas pamanīt rūsu, speciālisti iesaka no šāda automobiļa bēgt kā no uguns – tas nozīmē, ka spēkrats ir bijis avārijā un pēc tam nekvalitatīvi saremontēts.
Dzinēji: ko izvēlēties?
Visā savā ražošanas cikla periodā "VW Passat" (B6) ir ticis aprīkots ar 13 dažādiem dzinējiem vai to modifikācijām. Astoņi no tiem ir benzīna, pieci – dīzeļa. Izvēlēties labāko no tiem ir grūti – katram no tiem ir savi trūkumi. Par visneveiksmīgāko varētu atzīt 1,6-litru atmosfērisko benzīna motoru ar 102 zirgspēku jaudu, ar kuru "Passat" modeli aprīkoja pirmajos ražošanas gados. Šis spēka agregāts ir par vāju, lai kustinātu tik smagnēju automobili. Turklāt šis dzinējs ir visai apetītlīgs – tas var patērēt līdz pat 12 litrus benzīna uz 100 km.
Par veiksmīgu nenosauksi arī 3,2-litru benzīna motoru. Pirmkārt, tā reālais degvielas patēriņš ir 15-16 litri uz 100 km, otrkārt, tam nav tik vienkārši uzlikt gāzes sistēmu. Arī 1,8-litru turbopūtes benzīna motors nav no tiem labākajiem – servisa darbinieki apstiprina, ka šim dzinējam mēdz būt problēmas ar gāzu sadales mehānisma ķēdi. Turklāt ir bijuši pat gadījumi, kad tā pārplīst, un automobiļa īpašniekam radīto seku remonts var izmaksāt divus līdz trīs tūkstošus eiro. Jāatzīmē, ka 1,6- un divu litru benzīna motoriem ar degvielas tiešo iesmidzināšanas sistēmu var būt problēmas ar iedarbināšanu sala laikā.
Arī viennozīmīgi rekomendējama dīzeļdzinēja nav. Jaudas un ekonomijas attiecības ziņā vislabākais ir divu litru agregāts (tie pieejami dažādās versijās ar jaudu no 140 līdz 170 ZS; šīs modifikācijas atšķiras vienīgi ar dzinēja elektronisko vadības programmu). Tomēr tas var radīt galvassāpes, ja ir jāremontē. Piemēram, pie aptuveni 200 tūkstoš kilometru nobraukuma nodilst eļļas sūkņa vārpsta. Ja laicīgi nepamana nepietiekamo eļļas spiedienu, jāmaina būs ne tikai eļļas sūknis… Pēc 150 tūkstošiem kilometru jāuzmana spararats, kas var radīt klaudzienus, un tā nomaiņa izmaksās ap 300 latu. Tā nomaiņu nedrīkst atlikt, jo pārplīšanas gadījumā tas var līdzi paraut starteri (250 latu), sajūgu (200 latu), kā arī pārsist pārnesumkārbas eļļas karteri (450 latu).
Daudz vienkāršāki apkopē ir vecais 1,9-litru dīzeļdzinējs. Ar to problēmu ir mazāk, un arī degvielas patēriņš ir mazāks. Tiesa, 105 ZS jaudīgais agregāts automobili īpaši jestru nepadara. Toties priecēs tā uzticamība un ekonomija: vidējais patēriņš būs ap 5,5 litriem uz 100 km.
"Passat" piedāvājumā ir vēl viens īpaši ekonomisks dīzeļmotors – 1,6-litru "Bluemotion". Par tā tipiskākajām kaitēm informācijas pagaidām ir maz, jo šo dzinēju sāka uzstādīt B6 paaudzes modelī tikai tā pēdējos ražošanas gados.
Pārnesumkārba: robotizētā elle?
Sestās paaudzes "VW Passat" tiek komplektēts ar kādu no trim pārnesumkārbām – klasisko manuālo (piecu vai sešu pārnesumu), sešpakāpju automātisko "Tiptronic" un divsajūgu sekvenciālo "DSG".
Uzreiz jāatzīmē, ka manuālajām pārnesumkārbām problēmu praktiski nav – pēc aptuveni 80 tūkstošiem kilometru pievilt var vienīgi blīvslēgi. Tomēr tas ir sīkums, salīdzinot uz pārējo divu tipu pārnesumkārbām.
Labākais no sliktākajiem, ja tā varētu teikt, ir sešpakāpju automātiskais "Tiptronic", ko ražojusi kompānija "Asin". Šī transmisija mēdz pārkarst, un pirmais no tā cieš pārnesumkārbas elektroniskais vadības bloks. Tiklīdz pārnesumi sāk pārslēgties ar sitienu, ziniet, ka pienācis remonta laiks. Varianti ir divi – vai nu kvalitatīva atjaunināšana (ap 350 latu), vai pilnīgi jauns hidrotransformatora bloks (no 700 līdz 1000 latu).
Visbeidzot, sliktākā izvēle, pēc automehāniķu atsauksmēm, ir robotizētā divsajūgu pārnesumkārba "DSG". Šis agregāts, ko savulaik VW koncerns prezentēja kā kaut ko revolucionāru, vēlāk izrādījies visai kaprīzs ekspluatācijā. Sekvenciālās pārnesumkārbas vājās vietas ir tādas pašas kā "automātam" – hidrauliskais vadības bloks. Problēmas ar pirmo divu pārnesumu pārslēgšanos var rasties jau pie 20 līdz 30 tūkstoš kilometru nobraukuma. Tiesa, tas nenozīmē, ka ar šādu transmisiju automobilis nevarētu nobraukt bez problēmām pat desmitkārt lielāku attālumu. Iepriekšminēto problēmu atrisina hidrauliskā bloka maiņa. Izmaksas – 1000 līdz 1400 latu.
Tas vēl nav viss. 2008. gadā "Passat" sāka aprīkot ar "DSG" pārnesumkārbu, kurai ir sausais sajūgs. Tomēr problēmu no tā nekļuva mazāk. Jāatzīmē, ka visu šo pārnesumkārbu nomainīt kopumā, izmaksā 7000 eiro.
Balstiekārta: vācu kvalitāte
Priecē, ka problēmu ar sestās paaudzes "Passat" modeļa balstiekārtu nav daudz. Viss ir vācu labākajās tradīcijās – kvalitatīvi, uzticami un prognozējami. Nav mazsvarīgi, ka balstiekārtas remonts šim modelim nav dārgs.
Vājākās vietas balstiekārtā – priekšējās balstiekārtas sailentbloki un stabilizatoru bukses. Šīs detaļas nav dārgas, tāpēc kopējo iespaidu par automobili nebojā.
Interesanti, ka atsevišķu detaļu cenas var patīkami pārsteigt. Piemēram, visi četri amortizatori – neoriģinālie, bet atpazīstamas firmas – maksā ap 100 latu.
Citi sīkumi: kad lūst praktiski viss
Neskaitot iepriekšminēto, "VW Passat" var sagādāt ne mazums raižu, ja salūst kāds no mezgliem, kurš citkārt nav pirmās nepieciešamības.
Piemēram, gadās, ka pārstāj darboties salona apsilde vai sēdekļu elektriskā regulēšana, kļūdīgi darbojas elektroniskā stāvbremze, durvju un bagāžnieka slēdzenes, kā arī pārdeg aizmugurējo lukturu diodes. It kā tie visi ir sīkumi, kas braukšanas kvalitāti neietekmē. Tomēr, kas tā ir par automobiļa ekspluatāciju, kurā nedarbojas bezmaz trešdaļa opciju? To remonts, protams, maksā – vidēji 40 līdz 50 latu par katras iepriekšminētās problēmas atrisināšanu.
Ir arī daudz dārgāki "sīkumi", piemēram, elektronsikā stūresrata bloķēšanas sistēma "ELV", kura, iedarbinot dzinēju, stūri var vairs neatbloķēt. Iemesls – attiecīgā vadības bloka atteikums. Šāds remonts izmaksās ap 300 latu.
Secinājumi: skaisti, bagātīgi, bet…
Acīmredzot ceļā no "tautas auto" markas gandrīz līdz "premium" klasei VW kaut kur daļēji zaudējis savu kvalitāti, uzticamību un ilgmūžību. Ja par piemēru ņem 90. gadu "Passat", tad tas ir tanks salīdzinājumā ar skaisto un noapaļoto sestās paaudzes modeli. Visticamāk tā ir tirgus tendence – automobiļi kļūst jaudīgāki, skaistāki, bagātīgāk aprīkoti, bet… zemākas kvalitātes.
Nevar teikt, ka "Passat" (B6) ir slikts automobilis (īpaši uz dažu tā konkurentu fona), bet nepatīkamu pārsteigumu tas var sarūpēt ne mazums. Tādēļ lietota auto iegādē ieteicams rūpīgi izpētīt tā tehnisko stāvokli, ekspluatācijas un remontu vēsturi.
Tāpat nevajag zaudēt modrību un jāatceras, ka reālajā dzīvē praktiski nav iespējams lēti iegādāties svaigu auto ar mazu nobraukumu.
Ko tad beigu beigās izvēlēties
"VW Passat" (B6) modifikācija ar vismazāk iespējamām problēmām būs komplektācijā ar manuālo pārnesumkārbu un dīzeļdzinēju – vai nu "veco" 1.9 TDI, vai jaunāko 2.0 TDI (pēdējos ražošanas izlaides gados – augstāka varbūtība, ka būs rūpnieciski novērstas iepriekš fiksētās problēmas).