Desmit ērmīgākie un knapākie superauto pasaulē  (35)

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar amerikāņu izdevuma "Jalopnik" izveidoto sarakstu ar desmit ērmīgākajiem vai knapākajiem superauto pēdējo desmitgažu laikā.

"Maserati Merak" debitēja 1972. gadā, un tam ir visas priekšrocības, lai to sauktu par superauto – leģendāra sporta automobiļu marka, ne mazāk leģendārā Džiudžiaro dizains un vidusmotora komponējums, kā jau sporta auto pienākas. Tomēr tam pietrūka viena būtiska komponente – augsta veiktspēja...

Šis modelis izgatavots laikos, kad "Maserati" piederēja franču kompānijai "Citroen", tāpēc tas ieguva vairākas kopīgas detaļas ar "Citreon SM" modeli – priekšējo paneli salonā un divlitru, sešcilindru dzinēju ar 170 zirgspēku jaudu.

"Ferrari Mondial 8" debitēja 1980. gada Ženēvas autoizstādē. Tas bija pirmais "Ferrari" sērijveida modelis, kas lauza tradīciju nosaukumā izmantot trīsciparu indeksu. Jau tolaik šis modelis uz pārējo "Ferrari" modeļu fona izcēlās ar nepietiekamu dinamiku un prese to skarbi kritizēja.

Automobilis bija aprīkots ar V8 dzinēju, kas tika aizgūts vēl no 1973. gada "308 GT4" modeļa, no kura bija aizgūta arī šasija.

Neskatoties uz salīdzinoši vājo 214 ZS superauto veiktspēju, tas izrādījās viens no praktiskākajiem "Ferrari" modeļiem vēsturē. Tam ir četras sēdvietas, uzticama tehnika un salīdzinoši lētas uzturēšanas izmaksas, jo apkopes varēja veikt, bez dzinēja izņemšanas.

Itāliešu superauto ražotājs "Lamborghini" 1970. gada Turīnas autoizstādē prezentēja jaunāko modeli "Urraco", kas pie klientiem nonāca tikai trīs gadus vēlāk. Šī auto dizainu radīja "Bertone" kompānija.

Tā kā tolaik Itālijā jaudīgiem spēkratiem bija augstas nodevas, "Lamborghini Urraco" bāzes versijā ieguva divlitru V8 dzinēju ar 180 zirgspēku jaudu. Šis modelis tika eksportēts arī uz ASV, kur stingro motora kaitīgo emisiju standartu dēļ dzinēja jauda bija vēl zemāka.

Ar šo motoru "Lamborghini" sešu gadu laikā pārdeva tikai 66 vienības "Urraco" superauto.

Pēc amerikāņu "Jalopnik" domām, par vienu no knapākajiem superauto uzskatāms arī "Lotus Evora", kas debitēja 2008. gadā. Šis ir viens no pirmajiem mūsdienu "Lotus" spēkratiem, kā izstrādē briti vairāk koncentrējās uz braukšanas komfortu ikdienas apstākļos, tādējādi izdabājot plašākai auditorijai. Pats "Lotus" šo modeli pozicionē kā "Porsche Cayman" konkurentu.

"Lotus Evora" ir vidusmotora komponējuma četrvietīga kupeja, kas aprīkota ar 3,5-litru V6 benzīna dzinēju. Šī no "Toyota" koncerna aizlienētā motora jauda ir 280 zirgspēku, kas, pēc amerikāņu domām, ir par maz tik liela tilpuma dzinējam mūsdienu sportiskajā automobilī.

Francūži vienmēr vēsturiski izcēlušies ar ja ne labu, tad vismaz interesantu un prātā paliekošu automobiļu dizainu. Tomēr sportisku automobiļu izstrāde viņiem īpaši nepadevās. Viens no tādiem franču superauto bija "Venturi Atlantique 260", kas kompāniju beigu beigās noveda līdz bankrotam.

"Venturi Atlantique 260" tirdzniecībā tika ieviests 1991. gadā. Patiesībā veiktspēja tam bija sportiska automobiļa cienīga – 260 zirgspēku jaudīgais 2,8-litru turbopūtes V6 dzinējs 1100 kilogramu smagajai kupejai ļāva līdz 100 km/h paātrināties 5,2 sekundēs un maksimāli sasniegt 269 km/h.

Tomēr šo stiklšķiedras virsbūves franču superauto pirka ļoti kūtri. Līdz 2000. gadam "Venturi" realizēja nepilnas 700 vienības šī modeļa, un kompānija bankrotēja.

Itāliešu kompānija "Covini Engineering" vienmēr spējusi izcelties ar inovatīviem risinājumiem. Piemēram, šis uzņēmums radīja sportisku auto ar dīzeļdzinēju vēl laikos, kad šis degvielas tips vēl nebija tik populārs kā mūsdienās.

Tomēr visatpazīstamākais šīs kompānijas veikums ir "Covini C6W" superauto ar sešiem riteņiem – ideja, kas tā arī netika ieviesta F-1 čempionāta bolīdiem. Šajā topā tas iekļuvis sava ērmīgā izskata dēļ.

Pie šī superauto itālieši darbu sāka vēl 1974. gadā, tomēr drīz pēc tam projektu atlika, jo tajā laikā zemprofila riepas nebija izplatītas. Darbs pie "Covini C6W" tika pabeigts 2003. gadā un gadu pēc tam tas tika prezentēts kā koncepts. Tomēr 2005. gadā to ieviesa arī ražošanā ar sešu līdz astoņu vienību izlaidi gadā.

Aizmugurējo riteņu piedziņas superauto aprīkots ar 440 ZS jaudīgu V8 motoru no "Audi". Sešriteņu spēkrats paātrinās līdz 299 km/h.

"Shelby Series 1" patiesībā ir pirmais un vienīgais superauto, ko leģendārais Karols Šelbijs pats radījis no baltas lapas. Līdz un pēc tam viņš bija pazīstams ar citu ražotāju spēkratu pārbūvi, pilnveidojot tos.

Šajā topa "Shelby Series 1" iekļuvis sava ērmīgā izskata dēļ, jo leģendāro "Shelby Cobra" autors, pēc amerikāņu "Jalopnik" domām, jau nu gan varēja izgatavot kaut ko iespaidīgāku.

"Shelby Series 1" tika ražots no 1998. līdz 2005. gadam un tas tika komplektēts ar 320 zirgspēku jaudīgu "Oldsmobile" četrlitru V8 dzinēju. 1202 kilogramu smagais spēkrats līdz 100 km/h paātrinājās četrarpus sekundēs un maksimāli sasniedza 273 km/h, tādējādi auto izrādījās dinamiskāks pat par leģendāro "Shelby Cobra".

Japāņu superauto "Dome Zero" bija labs nosaukums un labs dizains, kas atgādina tā laika "Lamborghini". Tomēr dzinējs un veiktspēja neatbilda šī spēkrata statusam. 1975. gadā debitējušais "Dome Zero" bija aprīkots ar 145 zirgspēku jaudīgu "Nissan" 2,8-litru sešcilindru dzinēju. Tādējādi šāds spēkrats neinteresēja arī pircējus.

Japāņu kompānija "Mitsuoka" ir pazīstama ar saviem automobiļiem, kas ieturēti retro dizaina stilā. 2001. gadā tā prezentēja "Orochi" superauto konceptu, turpmākajos četros gados tā pilnveidoja šī spēkrata dizainu un 2005. gadā ieviesa automobili tirdzniecībā. Pati kompānija par šo spēkratu izteicās, ka tas paredzēts "apkārtējo uzmanības piesaistīšanai" un ka tas nav vienkārši superauto, bet gan "modes superauto". Tomēr rietumu presē tas ieguva atzinību kā "pasaulē visneglītākais auto".

"Hofstetter Turbo" ir 80. gadu brazīliešu superauto, kā dizains aizgūts no "Bertone Carabo". Šo spēkratu brazīlietis Mario Hofsteters radīja tādēļ, ka valstī bija ļoti strikti ierobežojumi importam. Pie šī spēkrata izstrādes inženieris strādāja no 1980. līdz 1984. gadam, bet tirdzniecībā "Hofstetter Turbo" nonāca tikai 1989. gadā. Divu ražošanas gadu laikā brazīlietim izdevās pārdot tikai 18 šādus spēkratus, no kuriem katrs bija aprīkots ar "Volkswagen" 1,8-litru dzinēju.