20. gadsimta vidū ziemeļvalstīs, pamatā Skandināvijā, sāka daudz plašākā mērogā novērtēt radžoto riepu izcilās saķeres īpašības ziemā. Kopš tā laika tieši šāda tipa riepas kļuva par sava veida ziemas standartu Skandināvijas valstīs.
Mūsdienās galvenā radžoto riepu problēma ir tā, ka radzēm jāapvieno savstarpēji izslēdzošas īpašības – radzes nedrīkst pārāk ātri nodilt, citādi tās zaudēs savas kvalitatīvās īpašības; tomēr tajā pašā laikā tās nedrīkst dilt arī pārāk lēni, jo riepas gumijas protektors arī dilst. Pirmajā gadījumā radzes nespēs ieķerties ledū, bet otrajā – radzes tiks izrautas no riepas.
Konstrukcijas ziņā mūsdienu radzes līdzinās naglām. Tomēr radzes galviņa atkarībā no riepu ražotāja var būt dažādas formas – kvadrātveida, taisnstūraina, rombveida, ovāla vai trapecveida. Katrs no šiem radžu veidiem atšķirīgi ietekmē dažādus raksturlielumus, tostarp bremzēšanu, paātrinājumu un saķeri pagriezienos.
Mūsdienās radzes vieglo automobiļu riepām tiek izgatavotas no alumīnija. Industrijā ir bijuši arī mēģinājumi radzes izgatavot no plastmasas, tomēr dažādu iemeslu dēļ (pamatā nepietiekamās izturības dēļ) no tām atteicās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!