Pieredzējuša braucēja padomi: 10 noderīgas lietas garākai motoekspedīcijai  (16)

Tad nu nākas sēdēt teltī un apkopt brūces uz apdauzītajām rokām. Nē, ne jau no trakiem kritieniem tās rokas ir apdauzītas, iemesls cits, daudz triviālāks. Āfrikas ceļu specifika ir tāda, ka tie burtiski nokaisīti ar maziem asiem akmentiņiem, dzeloņiem, naglām, skrūvēm un vēl nez ko. Šie visi elementi neatlaidīgi strādā pie moča riepu caurduršanas. Tad nu riepu montāžas darbi paliek par ikdienu.

Savukārt, ja līdz nav īsto instrumentu un vēl no diska nost un atpakaļ virsū ir jādabū kārtīgu pakaļējo riepu, novingroties var stundām un nagi būs atsisti, ka nemetās. Nu un tad vēl, kad riepa ir uzmocīta uz diska priekšā vismaz stundu garš darbs ar mazu mehānisko rokas pumpīti, lai dabūt kaut cik necik braucamu spiedienu, kas ļaus aizkulties līdz nākamajai lielākai pilsētai.

Nu un kad vēl, ja ne šādos vakaros, ir labs brīdis pārdomāt, kas tad ir vai nav paņemts līdz garajā motoceļojumā pāri nepazīstamām zemēm un klimata joslām.

Jā, ceļi mēdz būt dažādi. Ir gadījies nobraukt tūkstošiem kilometru, par riepām vispār nedomājot. Un pat, kad riepa beidzot ir nodilusi, tad tieši blakus gadās moto veikals ar darbnīciņu un jaunas "pazoles" jautājums atrisināts 15 minūtēs. Bet uz to paļauties laikam īsti nevajag. Īpaši, ja piedzīvojumi tiek meklēti prom no lielajām civilizācijām.

Āfrikas pieredze rādīja, ka ceļa malā un ar pašu spēkiem ar riepu remontu var nākties tikt galā dažbrīd pat katru otro dienu. Un tad ir brīdis, kad tu novērtē, ka pie rokas ir riepu montāžas atslēgas un darba cimdi.

Nevajag paļauties uz tām kabatas izmēra atslēgām, kuras kaut kur ieslēptas zem moča sēdekļa. Tās ir domātas velosipēda, ne nopietna ekspedīcijas moča "apaušanai". Meklē izmēru, kas arvien ielien bagāžā, bet dod pietiekami lielu sviru.

Portatīvs kompresoriņš, kas barojas no moča elektrības, arī nekaitēs!

Tas jau tā kā tika minēts, ir labi, ka ir savs mazais namiņš, kurā paslēpties no knišļiem un ziloņiem, lietus un vēja brāzmām, bet, ne mazāk svarīgi, arī no cilvēkiem. Ilgstošos motoceļojumos, saprotams, labāk doties ar labu kompāniju.

Tomēr pat vislabākā kompānija kādā brīdī var nedaudz "uzvilkties", īpaši, ja ceļā jau vadītas vairākas nedēļas, priekšā braucošais nav laikus paziņojis savus nodomos veikt pagriezienu kādā Zimbabves mazceļā, tad vēl kāds kaut kur nejēdzīgi ilgi Khartumas tirgū andelējies, kamēr pārējie ārā saulē "cepušies" - iemeslus jau vienmēr var atrast.

Tad nu vakaros, kad katram ir iespēja nolīst savā alā, aplaizīt brūces, palasīt ceļvedi un aizmigt, neklausoties "draugu" krākšanā, tā ir īsta paradīze. Tīri praktiski noder jebkura vienvietīga telts, kas ļauj iegulties pašam un nolikt blakus lietas, kuras negribās atstāt ārpusē nepieslēgtas uz motocikla. Jāpievērš uzmanība arī telts gabarītiem saliktā veidā, lai to viegli var ievietot moto kastēs vai somās.

Tā laikam ir viena no lielākajām moto braucēju dilemmām – kā atrast komfortablu temperatūru? Pat saulainā dienā, traucoties pa lielceļu, vēja brāzmās var būt auksti, bet te nākamajā brīdī nogriezies uz mazas lauku takas un dabū kopā ar savu dzelzs rumaku lēkāt, vingrot un svīsti kā traks.

Saprotams, apģērbi vienmēr ir gaumes un dažādu komforta standartu jautājums. Tomēr viena lieta, kas attaisnojusies manos garajos moto ceļojumos, ir laba moto jaka ar iestrādātiem aizsargiem, noturīga pret vēju un nelielu mitrumu, bet ar iespējami daudzām atverēm papildus ventilācijai.

Pat ziemeļu Sudānas tuksneša +45*C grādu karstumā nešķīros no šī apģērba gabala, jo braucot arvien var noķert kaut mazliet veldzējošu gaisa plūsmu, savukārt āda pasargāta gan no negantajiem saules stariem, gan no asajiem smilšu graudiem, ko pret tevi triec sānvējš.

Nu, ko tur vēl piebilst – labi ir saprast, ka tev arvien ir āda pie kauliem, kad uz Tanzānijas grants ceļa esi metis kūleni un slīdējis metrus piecus uz elkoņa un pleca pa akmeņiem un smiltīm.

Tā diena vienmēr pienāks! Būs brīdis, kad mākoņi savilksies un sev priekšā uz ceļa ieraudzīsi lietus sienu. Var tai braukt cauri un cerēt, ka tūlīt jau būs pāri, bet var gadīties arī savādāk.

Piemēram, braucot no Oslo līdz Nordkapai – pāri visai Norvēģijai – gadījās diena, kad lietus piestāja labākajā gadījumā uz stundu, bet pārējais bija tikai dažādas intensitātes slapjums.

Tādām dienām ir labas lietus drēbes, kuras notur ko vairāk kā vieglu mitrumu. Aizmirsti par to, vai tās elpo vai nē! Gribi zināt, vai tavs lietus drēbju komplekts strādā? Uzvelc lietus bikses un iesēdies peļķē, jo tieši tāds kļūst sēdeklis pēc trīs stundu mērcēšanas. Vai arī uzvelc jaku, ķiveri un palūdz, lai draugi ar ūdens strūklu zem spiediena tevi "pamazgā". Arvien esi sauss? Tad esi gatavs ekspedīcijai!

Un vienmēr būs mirklis, kad mitrums tomēr atradīs spraugu, pa kuru aizkļūt līdz tavai sausajai drēbju kārtai. Vakarā kempingā vai kādā nojumē labi noderēs līdz paņemtā aukla, uz kuras izkārt slapjo kārtu žāvēšanai.

Tu iedomāties nevari, cik daudz auto veikalus var atrast vienā mazā Peru pilsētiņā un nevienā no tiem nebūs vajadzīgais bremžu šķidrums! Bet bez pakaļējām bremzēm ceļu turpināt negribas. Sūce tika atrasta un sekmīgi salabota, bet kur lai tagad ņem to šķidrumu? Tieši tas pats ir gadījies ar sajūgu.

Vietējie mehāniķi var nākt tev palīgā un piedāvāt dažāda vieda inovāciju, piemēram, arī sajūga mehānismā taču varot izmantot bremžu šķidrumu. Tomēr atceries, ka tavs braucamais visticamāk nav piemērots šādai "inovācijai" un vari palikt vienā brīdī gan bez sajūga, gan bez bremzēm un vēl beigās tiekot pie autorizēta servisa dārgi maksāt par visu problēmu novēršanu.

Vārdu sakot, divas mazas pudelītes somās nekaitēs.

Tā jau laikam ir jebkura ceļotāja klasika. Bez sava lāpāmā komplekta nekur! Īpaši, ja vaļā sāk nākt kāda vīle zābakam, vai somai štrope pārberzusies, vai teltij atsaite notrūkusi – tādi sīkumi, bet krietni var apgrūtināt dzīvi. Tādēļ kaprona diegs un stingra adata vienmēr ir labs ceļa biedrs.

Kā arī – vakaros iespēja ar kādu daiļamatniecību nodarboties. Piemēram, Paragvajā, pēc naidīgu skudru uzbrukuma naktī, telti nācās šūt diezgan pamatīgi, lai to vispār būt iespējams uzcelt atkal.

Līdzīgi kā 80. gadu TV seriālu varonis Makgaivers visas situācijas risināja ar savas iecienītās līmlentes palīdzību, tā moto braucējam ļoti labi ceļā noder elektriķu un daudzu citu meistaru izmantotie plastmasas savilcēji. Gan aizlauztu dubļu sargu var nostiprināt, gan kādu pasprukušu vadu pie rāmja pievilkt un pat karogu mastā uzvilkt...

Pateicoties šādiem plastmasas savilcējiem, mūsu moto piedzīvojuma kluba "ApPasaule" karogs tagad lepni plīvo mastā Ujunī sālsezera vidū, Bolīvijā. Varat aizbraukt un pārliecināties!

Pārmērīgi gan uz šiem šķietami neiznīcināmajiem plastmasas nieciņiem paļauties nevajadzētu, piemēram, Tanzānijā mēģināju arī nolauzto moča kasti dabūt atpakaļ pie rāmja, turējās tas pasākums kādas minūtes piecas. Tālāk tomēr nācās domāt par metināšanas darbiem. Visam sava vieta!

Lai arī kā bijām biedēti par to, ka bez vēdergraizēm cauri Āfrikai netiksim, tā arī savus aktīvās ogles krājumus atstājām neizmantotus visu trīs mēnešu garumā. Savukārt lepnāka restorāna apmeklējums Limā (Peru) vienā brīdi lika ķerties pie aptieciņā noglabātajām "neaizskaramajām rezervēm" – īpaši stiprām caurejas zālēm. Vārdu sakot, to nekad nevar zināt!

Var nākties uz ceļa lāpīt caurumu elkonī un var gadīties, ka nieka skramba pārvēršas lielā iekaisumā, un tad bez antibiotikām nekādi. Joki mazi, ceļojums var ja ne beigties, tad palikt krietni vien grūtāks, ja paļausies uz to, ka visur priekšā būs dakteri un aptiekas.

Ir arī vērts ieklausīties vietējo padomos, piemēram, par to, kā tikt galā ar iespējamo malāriju, mēs vairāk uzzinājām no vietējiem Zambijā un Malavi. Viņu ieteikums bija turēties pa gabalu no profilakses tabletēm, kas nomāc simptomus, bet tā vietā lokālajā aptiekā sameklēt tabletes, kurs jāsāk dzert tiklīdz šie simptomi ir skaidri jūtami.

Visbeidzot, kur tad to visu salikt? Jebkurš nopietnāks ceļojuma motocikls mūsdienās ir arī aprīkojams ar sāna kastēm. To izvēle atkarīga no motocikla modeļa un rocības. Savukārt divas ērtas lietas, ko mēs izmantojam savos garajos ceļos, ir liela ūdens izturīga mīkstā soma aizmugurē (to angliski sauc arī par "duffel bag"), kā arī bākas soma priekšā. Abām jābūt viegli uzliekamām un noņemamām no motocikla.

Bākas somā var noglabāt foto un video tehniku, kādu vērtīgākus dokumentus, kaut ko graužamu un vēl ko sirdij tīkamu. Ir labi, ja to var kurā katrā brīdī paķert līdzi, ejot kafiju iedzert vai ar vietējiem par dzīvi aprunāties.

Savukārt lielo ūdensizturīgo somu ir viegli paņemt, uzmest plecā un ienest viesnīciņā vai mājās, ja esi ielūgts nakšņot.

Motocikla kastu nēsāšana nav pateicīga nodarbība. Par to mēs kārtējo reizi pārliecinājāmies, kad Argentīnā iekūlāmies kādā augstkalnu takā, kas bija tik šaura, ka motociklus nācās stumt bez jebkādas uzkabes, bet visu bagāžu pārnest ar rokām. Tik smagi sirds situsies sen nebija!

Šis saraksts jau ir sanācis bezgala garš, un jebkurš ceļotājs droši būtu gatavs te daudz ko pievienot, papildināt vai svītrot. Galu galā, ceļojums jau tik būtiski neatšķiras no mūsu pārējās dzīves. Arī mājās katrs izmanto un glabā lietas atkarībā no savām iespējām, vajadzībām un gaumes.

Un nekad jau arī visus ceļā gaidāmos notikumus paredzēt nevar un vienmēr izrādīsies, ka tā viena vajadzīgā manta ir palikusi mājās uz plaukta. Tomēr šīm situācijām ir viens risinājums – veiksme!

Ceļā vienkārši ir vajadzīga veiksme, kas ļaus izvairīties no ķibelēm vai arī ļaus tās atrisināt ar to, kas ir pie rokas. Savukārt veiksmi pievelk talismans. Piemēram, mums Āfrikas un Ameriku moto ekspedīcijās līdzi ceļoja vudū cilvēciņš – Eižens. Un viss labi!

Iespējams, pat svarīgāks ir jautājums par to, ko nevajag ņemt līdz garos moto ceļojumos. Kā pirms mūsu trīs mēnešus garās Āfrikas ekspedīcijas teica mans ceļa biedrs, pieredzējušais moto ceļotājs Mārtiņš Sils: "Kad ilgāk esi ceļā, nav nekā kaitinošāka tavā somā kā liekās mantas, kuras ir "paņēmušās" līdzi... Izmest žēl, bet pielietojuma arī nav!".

Īpaši tādēļ, ka somas nākas pārkrāmēt gandrīz vai katru rītu un vakaru. Kādā karstākā dienā gribēsies tur iemānīt gan smagos moto zābakus, gan arī lielās moto bikses ar visiem aizsargiem.

Tad vēl pa ceļam var notikt tā, ka nu bez šīs piemiņas lietas vai dāvanas no jauniegūta drauga ceļu turpināt nav iespējams. Vārdu sakot, vietas gan moto kastēs, gan somās vienmēr būs par maz.

Un arī brīdī, kad uz mālaina izmirkuša ziemeļu Ugandas ceļa pakaļējais rats atkal izslīdēs, gan mocis, gan pats kārtējo reizi gar zemi, un nu jau desmito reizi nāksies savu spēkratu stutēt atpakaļ uz tā diviem ratiem – tu ienīsti katru lieko kilogramu, kas ir bagāžā.

Īsāk sakot – ceļo viegli, neapkraujies ar lietām, esi atvērts pasaulei un tev vienmēr atradīsies draugi, kas palīdzēs, ja kā ļoti trūks!