Ir karsts tropu vakars Kenijas dienvidos. Nav pat īsti vēls, bet šeit, Ekvatora tuvumā, nakts vienmēr iestājas vienā un tajā pašā vakara stundā un tas notiek ļoti ātri. Ārā ir piķa melna tumsa, bet pat ar savu pieres lukturīti tur neko daudz nepadarīsi, jo aktivizējušies ir nakts knišļi, kas, šķiet, cilvēku var nokost drīzāk nekā hiēnas, par kurām te brīdina vietējie.
Tad nu nākas sēdēt teltī un apkopt brūces uz apdauzītajām rokām. Nē, ne jau no trakiem kritieniem tās rokas ir apdauzītas, iemesls cits, daudz triviālāks. Āfrikas ceļu specifika ir tāda, ka tie burtiski nokaisīti ar maziem asiem akmentiņiem, dzeloņiem, naglām, skrūvēm un vēl nez ko. Šie visi elementi neatlaidīgi strādā pie moča riepu caurduršanas. Tad nu riepu montāžas darbi paliek par ikdienu.
Savukārt, ja līdz nav īsto instrumentu un vēl no diska nost un atpakaļ virsū ir jādabū kārtīgu pakaļējo riepu, novingroties var stundām un nagi būs atsisti, ka nemetās. Nu un tad vēl, kad riepa ir uzmocīta uz diska priekšā vismaz stundu garš darbs ar mazu mehānisko rokas pumpīti, lai dabūt kaut cik necik braucamu spiedienu, kas ļaus aizkulties līdz nākamajai lielākai pilsētai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!