Noskaidrots uzvarētājs konkursā par ekskluzīvo iespēju ar 'Audi R8' braukt Biķernieku trasē  (9)

Portāla "Delfi" un "Audi" oficiālā importētāja Latvijā un Lietuvā "Moller Baltic Import SE" konkursā no pāris desmitiem kvalitatīvu pieteikumu par uzvarētāju tika izvēlēts Toms Kalnītis, ņemot vērā pieteikuma saturu, radošo risinājumu un noformējumu.

Jau ziņots, ka veselas astoņas dienas augustā Biķernieku kompleksajā sporta bāzē norisinās vērienīgs "Audi sportscar experience" pasākums, kāds Latvijā nebija bijis jau vairāk nekā 10 gadu. No 8. līdz 18. augustam Biķernieku trasi pierūcinās 20 jaunie "Audi R8" superauto, kā arī citi šīs markas jaudīgākie – "RS" sērijas – spēkrati.

"Audi" sportiskos modeļus šajās dienās kopumā izmēģinās aptuveni 500 lūgto viesu no Latvijas un Lietuvas – tie būs ne tikai esošie klienti un mediju pārstāvji, bet arī potenciālie pircēji un "Audi" pārstāvniecības sadarbības partneri. Braucējiem instruktāžas un atbildes uz visiem interesējošajiem jautājumiem sniegs "Audi" mācībspēki no Vācijas.

Savukārt ikvienam interesentam "Audi R8" parādi klātienē apskatīt būs iespēja Rīgas svētku ietvaros – jau šo svētdien, 14. augustā. Auto kolonna sāks kustību no AB Dambja un plkst. 18.30 ieradīsies Brīvības pieminekļa laukumā, kur mašīnas tiks izvietotas publiskai apskatei. Papildu jaudīgajiem un neticami ātrajiem "Audi R8" jebkuram interesentam būs iespēja aplūkot arī FIA GT3 sacīkšu auto "R8 LMS".

Piedāvājam izlasīt "Mans Audi stāsts" uzvarētāja Toma pieteikumu:

PUIKA

Bija 1992. gads vai kas tuvu tam. Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, un parādījās iespēja doties uz zemēm, kur retais padomju cilvēks bija spēris savu kāju. Mani jau tas, protams, skāra maz, jo kāpēc gan lai kaut kādu sīko (tobrīd man bija 6 gadi) interesētu politika, citas zemes un viss kas cits, ja bija iespēja kaimiņu dārzā fenderēt ābolus un ogas. Tomēr kritušais mūris nesa arī savu prieku man.

Kā jau katru vasaru, lielākā daļa bērnu tika izsūtīta "spaidu darbos" pie omītes uz laukiem. Atskatoties tagad, – kas par dzīvi – bez rūpēm, bez raizēm. Galdiņš klājas, omīte ar konfektēm lutina, un kā jau Rīgas puika, esi mazliet pārāks par vietējiem. Kamēr mazais es darīja blēņas laukos, tēvs, kā jau lielākā daļa jaunizceptās valsts iedzīvotāju, sāka meklēt iespējas pelnīt lielo kapitālistu "piķi". Viens no variantiem bija došanās uz Rietumiem pēc importa auto un to tirgošana šeit.

Un tā kādā saulainā vasaras dienā mūsu lauku sētā ieripoja kas savāds. Nē, tas nebija kaimiņa traktors vai "kapeiciņa". Skaņa bija krietni savādāka. Mazais Toms skrien, ko spēj laukā, un jā… Tas ir tētis, nupat kā ieradies no Vāczemes. Sākumā nevarēju saprast – tādu žiguli vēl nebiju redzējis, un arī uz priekšējās restes nav ierastā "Lada" simbola, bet ir tādi četri savstarpēji vienoti apļi. Kā izrādās, šis nebija žigulis, bet gan importa "Audi" un nevis kaut kāds "Audi", bet "Audi 100". Protams, pirmā lieta, kas jāpārbauda – vai stūre strādā. Lecu iekšā, iesēžos vadītāja vietā un pagrozu stūri – jā, auto ir labs!

Tā es iepazinos ar mūsu pirmo auto, un kopš tā brīža četriteņu braucamrīki ir vienmēr interesējuši. Šķiet, ātrāk par reizrēķinu pratu atšķirt ne tikai auto markas, bet arī to modeļus. To veicināja jau iepriekš minētās "Turbo" košļenes un arī auto modelīši, ko tēvs no katra ceļojuma atveda.

Pirmā sēšanās pie stūres notika ap mazpadsmit gadiem, kad tētis ļāva pastūrēt, braucot pa lauku ceļu. Pirmā reize, kad Tētis atļāva apsēsties pie stūres pašam bija teju tajā pat brīdī, kad biju izstiepies pietiekami garš, lai sasniegtu pedāļus.

Pirmais patstāvīgais izbrauciens arī ir palicis atmiņā. Toreiz bijām vairāki sīkie, kam tika dots šis prieks. Ja citiem pirmais mēģinājums beidzās ar auto noslāpšanu, tad es ļāvu savam tētim lepoties ar savu "ražojumu", proti, auto nenoslāpa un lieliski uzsāku braukšanu, tik lieliski, ka aiz sevis atstāju pamatīgu melnu riepu nospiedumus – devu "ručkā" jau ar pirmo mēģinājumu.

Tā kā sanāca augt laikā, kad puika pie auto stūres laukos varēja sēsties visnotaļ droši, tad arī puikas gados gana daudz ir sanācis izbraukāt lauku apkaimes ceļus. Protams, gadījās arī pa kādai šaizītei, bet tas viss piederas pie mācību procesa.

Kad pienāca liktenīgie 18, jau biju iztēlojies, kā esmu ieguvis savu autovadītāja prasmes apliecinošo papīrīti, jo jau 16. dzimšanas dienas vakarā ieguvu "baltās tiesības" un biju gatavs kļūt par pilntiesīgu satiksmes dalībnieku, līdz ko tas būs iespējams. Bet dzīve sagrozījās tā, ka savas tiesības ieguvu krietnu laiku vēlāk. Bet tas nekad nav liedzis baudīt auto priekus.

Mēdz teikt, ka vīrieši ir puikas visu mūžu. Citi to slēpj un negrib atzīt, bet es priecājos un pat lepojos ar to, ka, dzīvojot pilntiesīgu ģimenes vīrieša dzīvi, neesmu zaudējis sevī to puiku, kas savos sešos gados prieka pārpildīts skrēja uz sētu apskatīt ģimenes lepnumu "Audi 100".

Ja man tiks dota iespēja Biķernieku trasē sajust šo "Audi" ražoto "zvēru" iespējas, domāju, ka mazais Toms, kas mīt manī, būs krietni laimīgāks, kā tajā dienā, kad Tētis atveda veselu kasti ar importa košļenēm "Turbo" – lieki teikt, ka tā kaste toreiz nodrošināja varenu izrāvienu manu vienaudžu acīs. Kaut gan šos abus notikumus varētu gana labi salīdzināt, jo iespēja doties trasē ar šiem "Audi" sportiskākajiem auto noteikti izraisīs zināmu "pozitīvo skaudību" man apkārt esošajos "puikās".

Ja saule un veiksme uzspīdēs, tad Lielais Toms ar Mazo Tomu vienā personā būs ļoti priecīgi, par iespēju izmēģināt, kā tas ir – savaldīt "Audi" zvēru sporta trasē.

P.S. Kā jau katram vīrietim ir savs sapņu auto, tā arī man tāds ir. Reiz, runājot ar draugu, tas mazliet pasmīkņāja, jo sapņu auto standartā ir "Ferrari", Astons vai kas tamlīdzīgs, bet man jau labu laiku tas ir "Audi RS6", jo ko gan es kā ģimenes cilvēks darīšu ar divvietīgu sportinieku, bet ģimenes sporta auto – kaut kad būs tieši laikā :)