Kā degvielu taupa tālbraucēji  (67)

Pasaulē lielākais smagās tehnikas tirdzniecības portāls "Mascus" turpina iepazīstināt ar lielo tehniku, šoreiz pievēršoties ekonomiskai braukšanai.

Vai zināt, cik degvielas patērē kravas vilcējs? Patiesību sakot, nosaukt vienu konkrētu rādītāju – uzbūves, ekspluatācijas apstākļu, braukšanas stila atšķirību dēļ – nav iespējams, tomēr neoficiāla norma, vadot vilcēju Eiropā, ir nepilni 30 litri uz 100 km ceļa.

Ja pazīstat vienīgi vieglos auto, tas var šķist daudz, taču, ja ņem vērā kravnesības attiecību, smagie auto ir īsts inženierzinātņu brīnums, kas šķiet vēl jo iespaidīgāks, ja to apvieno ar izkoptām vadīšanas prasmēm.

Minētā norma gan nebūt nav robeža. Lietpratīgākie šoferi spēj savus sauszemes kravas kuģus pārvietot, uz 100 km iztiekot ar 25 litriem un mazāk, bet starptautiskās profesionāļu sacensībās rādītājs tuvojas divdesmit litriem.

Nav jābūt uzņēmējdarbības speciālistam, lai saprastu, cik ļoti ekonomiska braukšana ietekmē transporta pakalpojumu pašizmaksu. Ja kravas auto mēnesī paveic teju 20 000 km un šoferis ieekonomē piecus litrus uz katru simtu, ietaupījums ir apmēram tonna degvielas. Tā ir ievērojama summa naudas izteiksmē, it īpaši, ja autoparks mērāms simtos vai pat tūkstošos tehnikas vienību.

Lai cik pašsaprotama šķistu šāda taupīšana, prakse liecina, ka pie tās vērts atgriezties, gan skaidrojot ieguvumus, gan veicot papildu apmācību.

"Mūsu pieredze neliecina, ka neekonomiskai braukšanai piemistu sērgas apmēri, tomēr arī labi šoferi, kam itin neko nevar pārmest par braukšanas tehniku, mēdz pieļaut kļūdas, kas bieži vien ir tādas pašas kā vieglo auto vadītājiem. Proti, šoferi izvēlas subjektīvi dinamisku braukšanas stilu, uzskatot, ka tā strādā efektīvāk, kaut laika ieguvums ir nebūtisks, bet degvielas patēriņš ir jūtami lielāks," saka Edmunds Ozolnieks no Drošas braukšanas skolas (DBS).

Galvenie ekonomiskas braukšanas principi daudziem šoferiem ir labi zināmi, jautājums ir par to, cik konsekventi tos pielieto. Par cik var uzlabot ekonomiju, izejot apmācību? "Kopā ar šoferi vairākkārt veicot noteiktu maršrutu vai kopā pavadot veselu darbadienu, progress ir apmēram 10%," skaidro Ozolnieks, "tomēr mēs kompānijām sakām, ka reālu uzlabojumu no šoferiem var prasīt 3-5% apmērā, jo braukšanas apstākļi mainās."

Tomēr ekonomiska braukšana nav vienīgais veids, kā ietaupīt. Pēc DBS speciālista teiktā, ir vērts izvētīt arī citus "kaitīgos ieradumus". Piemēram, ērtības labad automobiļus dažkārt iedarbina no rīta, bet izslēdz tikai vakarā. Tādā veidā motors tukšgaitā nostrādā vienu, pusotru stundu, savus trīs litrus degvielas vienkārši izkūpinot gaisā.

Ekonomiskās braukšanas eksperts arī piebilst – taupīšana iet roku rokā ar satiksmes drošību un paildzina tehnikas kalpošanas laiku.

"Dažkārt novērojam niķi braukšanu uzsākt ar otro pārnesumu. Starts iznāk mazliet dinamiskāks, taču sajūgs pārkarst un mezgls ātrāk nolietojas. Tie ir nevajadzīgi izdevumi. Taču tas ir tikai viens piemērs – saudzīgi braucot, ilgāk kalpo bremzes, pārnesumkārba, pārvadi u.c.," komentē Ozolnieks.

Otrkārt, rūpīgi lasot ceļu, vadītājs ne vien ietaupa, bet labāk redz arī satiksmi un nepieļauj riskantu situāciju veidošanos vai laikus no tām izvairās.

Latvijas lielākajā autopārvadājumu uzņēmumā "Kreiss" ir nodarbināti teju 2500 šoferu, un vairāk kā tūkstotis stūresvīru ir izgājuši ekonomiskās braukšanas kursus, ko vada pašas kompānijas izveidotās autoskolas speciālisti. Tiem, kam ir pieredze šajā jomā, nodarbību saturs pārsteigumu nesagādās, taču rezultāts gan.

Formāli mācību formāts ir ļoti vienkāršs: šoferis, vadot piekrautu vilcēju, kopā ar instruktoru veic trīs 30 km garus apļus, kuros auto jāstūrē pa šoseju un piepilsētu.

Pirmajā piegājienā šoferis auto vada, kā ieradis, un instruktors tikai izdara piezīmes. Otrajā aplī instruktors sniedz norādes, bet noslēdzošajā piegājienā vēro, vai un kā vadītājs izmanto iepriekš dotās instrukcijas. Pēc katra brauciena fiksē datus – ilgumu, vidējo degvielas patēriņu, vidējo ātrumu u.c., kā arī pārrunā dažādas nianses.

Rezultātā labāku ekonomiju panāk pat tādi vadītāji, kuri patstāvīgi centušies braukt taupīgi, un patēriņš samazinās, piemēram, no 26 līdz 23 litriem uz 100 km, lai gan visbiežāk kursanta starta radītājs ir vēl augstāks.

Interesanti, ka braukšanai kļūstot taupīgākai, tā nekļūst lēnāka: vidējais ātrums var pat nedaudz palielināties, proti, ceļam nepieciešamais laiks sarūk.

Kā skaidro instruktors Didzis Dzelzkalējs, kurš uzņēmumā "Kreiss" nodarbības vada ik dienu, lai apgūtu ekonomisko braukšanu, ir nepieciešamas aprakstītās ievadnodarbības, bet pēcāk šoferim apmēram divas nedēļas ir kārtīgi jāpastrādā, patstāvīgi nostiprinot jauniegūtās prasmes.

Tas nav pārāk sarežģīti, tomēr šoferim nepieciešama apņēmība: par spīti kravas auto relatīvajam lēnīgumam, tā ekonomiska vadīšana var šķist piņķerīga un prasa nemitīgu darbošanos ar vadības rīkiem.

Ņemot vērā braukšanas apstākļus, auto vadītājam ir jāregulē kruīzkontrole, kad nepieciešams, jāieslēdz neitrālais pārnesums, kur vien iespējams, jāizmanto smagā vilcēja lielā inerce, jāizvairās no nevajadzīgas bremzēšanas vai apstāšanās, kuras dēļ nepieciešama neekonomiska paātrināšanās utt.

Augstākās kategorijas vadītājs arī vienmēr pārzina maršrutu un atbilstoši plāno braucienu, jo atšķirībā no vieglā auto vadītāja viņam ir "jāspēlē" vairākus kilometrus uz priekšu, par labu sev un degvielas ekonomijai izmantojot katru ceļa un satiksmes niansi.

No svara ir ik sīkums, tāpēc, piemēram, kalnainā apvidū pieredzējuši šoferi stāvēšanas vietu izvēlas tā, lai pēcāk kustību uzsāktu lejup no kalna. Vai, ja šoferis zina, ka priekšā apdzīvota vieta, viņš auto ievērojamu distanci ripina neitrālajā pārnesumā un māk to darīt, nekaitinot citus un neradot avārijas situācijas.

Citiem vārdiem, kamēr vieglā auto vadīšanu reizēm var uztvert kā atpūtu, vadīt kravas auto ir darbs, taču labā ziņa ir, ka ar laiku nepieciešamās prasmes "automatizējas" un gluži vienkārši kļūst par pozitīvu ieradumu.

Nav nekāds noslēpums, ka uzņēmumos, kas nodarbojas ar pārvadājumiem, diemžēl ne vienmēr valda uzticības pilna gaisotne. Šoferi, uzskatot, ka viņu darbs finansiāli nav pietiekami novērtēts, ietaupīto degvielu "aizpilina" garām bākai un pieskaita to algai kā neoficiālu bonusu, savukārt darba devēji nesteidzas palielināt atalgojumu vai uzlabot sociālās garantijas, jo "visi tik un tā zog".

Lai šo konfliktu novērstu, uzņēmumi meklē dažādus risinājumus, un, piemēram, "Kreiss" ietaupīto degvielu, pārrēķinot naudas izteiksmē, pieskaita pie algas. Proti, jo ekonomiskāk šoferis brauc, jo lielāka ir atlīdzība par darbu.

Kā braukšanu padarīt vēl ekonomiskāku? Īstermiņā labāku rezultātu var dot esošo tehnoloģiju pilnveidošana, savukārt tālākā nākotnē lielu lomu spēlēs alternatīvie piedziņas veidi, kā arī kravas automobiļu robotizācija. Bet tā jau ir cita tēma.