"Mēs rokam grāvi, lai atrisinātu ūdens atvadi, kas mums pēc projekta ir uzstādīts uzdevums. Ar to mēs atrisinām ūdens atvadi," raidījumam "Zebra" skaidro ceļu būvnieku pārstāvis, kurš vēlējies palikt anonīms.
"Kāpēc mēs neuzstādām barjeru? Tas nolemts, izvērtējot riskus un budžetu. Kāpēc nerokam grāvjus seklāk? Tādēļ, ka ir par maz piederošās zemes blakus ceļam. Savukārt risinājums, kas izpildītu visus drošības kritērijus, būtu likt nevis barjeru, bet cauruli zemē – taisīt slēgtu ūdens atvadi. Bet tas izmaksātu dārgāk," skaidro ceļu būvnieks.
"Galvenā problēma, kādēļ mums ir tik stāvi grāvji gar valsts autoceļiem, ir tas, ka mums ir nepietiekami plata ceļa nodalījuma josla, kas pieder valstij," skaidro VAS "Latvijas Valsts ceļi" (LVC) pārstāve Anna Kononova.
"Ceļa galvenais ienaidnieks ir ūdens, kas var nodarīt lielu skādi gan grants, gan asfalta ceļiem. Būvējot ceļu, ir ļoti svarīgi atvadīt ūdeni. Bet to var izdarīt divos veidos – vai nu izrokot dziļu grāvi, vai ne pārāk dziļu, bet ļoti platu grāvi. Protams, otrais risinājums ir daudz drošāks. Diemžēl vairākās vietās valstij pieder pārāk maz zemes blakus ceļam, lai grāvi uztaisītu pietiekami lēzenu," skaidro Kononova.
"Lai būtu droši, ir jāvērtē arī, kāda riska pakāpe ir tajā grāvī kādam iebraukt. Piemēram, šeit ceļam ir divas joslas un drošības joslas pievadīta. Cik vispār liels risks ir šajā grāvī iebraukt? Ir tabulas un ir kritēriji, likt vai nelikt barjeru. Vai būtu labāk uzlikt barjeru? Jā, iespējams, būtu labāk. Bet varbūt šajā grāvī iebrauks viens cilvēks vienu reizi pa 100 vai 50 gadiem – un tas neattaisno tās vienas barjeras uzlikšanu, ja tā rēķina," skaidro ceļu būvētājs.
"Jāņem vērā vēl arī tas, ka gar valsts autoceļiem ir ieguldītas arī ļoti daudz komunikāciju – gāzes, elektrības un optiskie tīkli. Ja mēs vēlētos risināt šo te zemju jautājumu, mums vēl būtu jāņem vērā arī tas, ka jāparedz vietu visu šo kabeļu un cauruļu izvietošanai. Tomēr šeit jautājums ir par cenu – vai esam gatavi tam, ka būvēsim daudz mazāk, bet daudz drošāk," norāda LVC pārstāve Kononova.
"Man šķiet, ka sistēma ir kā filmā "Cīņas klubs" – ja automašīnas bieži avarē un nogalina autovadītāju, tad jāskatās, vai apdrošināšanas izdevumus tas nosedz vai nē. Un tad cilvēki vai nu tiesājas, vai nē; uzlabo vai neuzlabo šīs automašīnas. Tieši tik ciniski – mēram, cik iebrauks grāvī. Ja iebrauks par daudz, domāsim. Ja nē, iztiksim, kā ir. Nu tāda diezgan slidena sistēma..." rezumē Pauls Timrots.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
