Ierobežojumi un to iespējamā atcelšana šobrīd ir lielākā ekonomikas aktualitāte. To atcelšana ar jebkādiem nosacījumiem aizvien biežāk tiek pieprasīta, ne vairs lūgta. Valsts pusē valda neliela neizpratne par nozaru neapmierinātību, jo ir taču izveidoti dažādi atbalsta mehānismi un visam vajadzētu būt kārtībā. Tomēr vēlme pēc ierobežojumu atcelšanas visbiežāk balstās nozares dalībnieku iztikas līdzekļu trūkumā un vēlmē nezaudēt savu biznesu.
Kādēļ atbalsta mehānismi nespēj piepildīt abas šīs vēlmes lielai daļai uzņēmumu un uzņēmēju, ir cits stāsts, par to citreiz. Taču fakts ir tāds, ka cilvēki grib strādāt, pelnīt sev iztiku un nezaudēt to, ko ir veidojuši gadiem.
Otrā svaru kausā ir sabiedrības veselība. Skaidrs, ka nolīdzsvarot šos kausus ir sarežģīts uzdevums, ar kura risināšanu mums diez ko labi nesokas. Mums pat ir izdevies nonākt līdz situācijai, kad abi svaru kausi ir lejā. Slikti ir ekonomikā un arī epidemioloģiski diez ko spoži neiet.
Vismaz daļējs skaidrojums tam varētu būt tirdzniecības ierobežojumu piemērošana. Un šeit nav runa par loģiku, kurā "Kinder Surprise" nopirkt var, bet "Lego" nē, bet gan par to piemērošanu nozarēs, kas negatīvi ietekmē ekonomiku, taču praktiski neietekmē epidemioloģisko situāciju. Un auto tirdzniecība tāda ir.
Epidemioloģiski bīstamā drūzmēšanās ir process, ko auto nozare piedzīvo vien jaunāko modeļu prezentācijās. Ir pilnīgi skaidrs, ka epidēmijas laikā neviens tādas nerīko. Savā ikdienā auto tirdzniecība nozīmē simtus, ja ne tūkstošus kvadrātmetru uz dažiem cilvēkiem tajos. Tāda ir auto tirdzniecības ikdiena, un pat visstriktākās "cilvēki uz kvadrātmetru" prasības, par kurām tagad valdība spriež, nekādi neatšķirs auto salonu ikdienu no tās, kāda tā ir bijusi gadu desmitiem. Savukārt maskas, divi metri un dezinfekcija jau gandrīz gadu ir ikdiena katram neatkarīgi no nodarbošanās.
Eiropas Savienības auto tirgus statistika uzrāda visai ciešu korelāciju starp pārdošanas kritumu un darbības ierobežojumiem. Latvijā un Lietuvā, kur auto tirdzniecība klātienē ir aizliegta, tirgus kritums pret 2020. gada janvāri ir attiecīgi 33% un 45%. Igaunijā, kur auto tirdzniecība ir atļauta, tas ir vien 12%. Eiropas tirgus kritums vidēji ir 24%.
Savukārt Zviedrijā ir milzīgs kāpums – plus 22%. Oponenti, protams, norādīs arī uz atšķirīgajiem epidemioloģiskajiem rādītājiem. Nešaubīgi vispārīga tirdzniecības un pakalpojumu atļaušana vai aizliegšana būtiski ietekmē epidemioloģiskos rādītājus. Taču, izmantojot elementāru matemātiku un apaļus skaitļus, atļaušos apšaubīt šo ietekmi, vismaz manis pārstāvētajā nozarē.
Pērn tika pārdotas aptuveni 15 000 automašīnas. Mēs pat nedalīsim atsevišķi, cik no tām iegādājās privātpersonas un cik bija korporatīvie darījumi (tātad vairākas vienības vienā darījumā), bet, izdalot to ar 350 dienām, sanāk apmēram 43 darījumi dienā. Latvijā kopumā ir 60 auto saloni. Tātad tas ir mazāk nekā viens darījums dienā uz vienu auto salonu.
Atšķirībā no tirdzniecības centriem auto saloni nav iecienītas ģimeņu brīvdienu vietas. Jā, netrūkst arī vienkāršu interesentu, kuri klīst autosalonu ekskursijās, taču jebkurā gadījumā runa ir par pāris desmitiem cilvēku, kuri izšķīduši visas dienas garumā daudzos simtos kvadrātmetru ar lielisku ventilāciju.
Skaidrs, ka politiski grūti būtu pamatot, kādēļ ir atļauts tirgot, teiksim, pārtiku, grāmatas un automašīnas. Taču, piemēram, dzīvokļus drīkst tirgot joprojām. Turklāt tur vērojama liela pircēju aktivitāte. Darījuma fiziskais process arī maz atšķiras no auto iegādes. Tātad vismaz maksātspējīgajam iedzīvotāju slānim dzīve turpinās, tie ir gatavi iegādāties gan dzīvokļus un, visticamāk, arī auto. Taču auto nedrīkst. Un te nu mēs nonākam līdz tai trauslajai robežai, kad ierobežojumi neko nedod epidemioloģijai, bet būtiski kaitē ekonomikai.
Auto asocācijas biedri valsts kasē gadā iemaksā ap 200 miljoniem eiro. Labprāt tikpat iemaksātu arī šogad, taču neizdosies, jo ierobežojumi būtiski ietekmē pārdošanas apjomus. Ja pilnvērtīgi strādāt nevarēs arī turpmāk, tad potenciāli simti miljonu eiro ieņēmumu valstij pārvērtīsies simtos miljonu izdevumos. Jo kā kārtīgi nodokļu maksātāji šie uzņēmumi vērsīsies pēc valsts atbalsta, un tam arī kvalificēsies. Epidemioloģisko situāciju nedz viens, nedz otrs scenārijs neietekmēs nekā. Tātad valsts ne tikai negūs ienākamus, bet samaksās par neko. Vai saprātīgi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
