Reanimatologs Pēteris Kļava: visu mūžu mācāmies būt labi autovadītāji

Ko ārsta profesijā nozīmē nedalīta uzmanība?

Tas ir tikai viens no faktoriem. Bez nedalītas uzmanības vēl ir vajadzīgas arī zināšanas, motivācija, morāle un mērķis. Neviens nevar līdzināties maniem kolēģiem – mikroķirurgiem, kardioķirurgiem, neiroķirurgiem un vispār ķirurgiem, kuri sešas, astoņas vai pat desmit stundas, nekustoties ne no vietas, koncentrējas uz operācijas darbībām. Tā ir nedalīta uzmanība visaugstākajā līmenī, šīs koncentrēšanās mākslas pamatā ir bērna dzīvība un dzīves kvalitāte.

Koncentrēšanās mūsdienu sabiedrībā ir ļoti vajadzīga speciālistiem, īpaši ārstiem. Tas ir grūti, bet, zinot savus kolēģus Bērnu slimnīcā, kuri ir izcili savā profesijā, domāju, ka viņiem tas ļoti labi sanāk. Iedomājieties – ja reanimācijā ir astoņi bērni, četri no viņiem tiek mākslīgi elpināti, visi pieslēgti pie monitoriem, katrs pie sešiem līdz divpadsmit mākslīgajiem medikamentu sūkņiem jeb perfuzoriem, ekrānā redzami līdz divpadsmit dažādiem parametriem. Gan māsiņām, gan ārstiem tas jāmonitorē visu laiku. Būtībā tā ir ārkārtīgi koncentrēta uzmanība, un to nav iespējams noturēt ilgstoši tik perfektā līmenī. Tāpēc tas ir kolektīvs darbs. Ļoti palīdz aparatūra, kas kontrolē un dod signālus, ja ir kāda robeža sasniegta.

Ārstam nedalīta uzmanība ir viena no spējām situācijas vadīšanai, situācijas novērtēšanai. Kādreiz pārāk liela uzmanība vienā virzienā neļauj redzēt kaut ko citu, tāpēc patiesībā tie ir sarežģīti psihes jautājumi. Ir skaidrs, ka grūti ir arī lidmašīnu dispečeriem, kam dažās stundās smadzenes, liekas, uzsprāgs no milzīgās koncentrēšanās. Tās ir grūtas profesijas, grūtā darbā izkoptas prāta spējas. Tās ir jāattīsta, ne visiem tās daba ir devusi.

Kāda ir šodienas sabiedrības un jūsu attieksme pret "multitasking" jeb vairāku darbību darīšanu vienlaikus?

Ja ir astoņi bērni reanimācijā, mums ir sadalīta uzmanība uz astoņiem bērniem, monitoriem, skaitļu virknēm, informāciju, ko katras piecas minūtes aparatūra digitāli nolasa. Tā ir uzmanības sadalīšana, turklāt jārunā ar vecākiem, jāārstē bērni, jāpieņem lēmumi, jāmaina terapija utt.

Mūsu dzīve pamatbūtībā tāda arī ir – mēs vienlaikus, piemēram, virtuvē darām visu un diemžēl bērnus nepieskatām. Vairākas lietas paralēli darīt ir neizbēgama situācija, jo valda šobrīd pasaulē tehnokrātijas procesi un tos nevar noliegt, tikai jāmāk tos kontrolēt. Skaidrs, ka kādreiz to kontrolēt nāks palīgā mākslīgais intelekts, jo tik daudz darbu un funkciju, ko vienlaikus veicam, ir ļoti sarežģīti pārvaldīt.

Tehnokrātisko attīstību nevar apturēt, bet procesu kontrole ir mūsu psihiskās un intelektuālās attīstības rādītājs. Tas pieprasa dažādas papildu investīcijas mūsu psihiskajā aparātā, piemēram, dažādas koncentrēšanās vai meditācijas prakses, domu kontroles pārvaldes metodes utt. Tas būtībā ir vērsts uz mūsu domu veidošanās un apzinātības izkopšanu, kā arī emocionālo kontroli.

Dinamiskais, tehniskais laikmets pieprasa ļoti skaidru, tīru, operatīvu prātu ar ļoti ātru operatīvo atmiņu jeb procesoru, lai prāts netraucētu veikt precīzas darbības. Ja prātā ir haoss, nepatikšanas, egoisms, nogurums, ir skaidrs, ka būs problēmas.

Cik daudz savā praksē jums nākas saskarties ar auto avāriju seku upuriem?

Manā rīcībā nav precīzas statistikas, bet būtu ļoti interesanti papētīt, kāda bija situācija laikā, kad nebija mobilo telefonu, mašīnu skaits bija mazāks, cilvēku izglītotības līmenis savādāks, salīdzinot to ar mūsdienām. Ne visi autoavārijās iesaistītie nonāk reanimācijā, vieglākas traumas guvušie nonāk traumpunktā, bet man sanāk redzēt smagākus gadījumus – dažādas politraumas, kombinētas traumas, kas ir ļoti smagas. Ir cietušas galvas, kauli, iekšējie orgāni, kas prasa lielu komandas darbu, strādā ķirurgi, anesteziologi, reanimatologi, māsiņas un citi profesionāļi.

Citās valstīs ir noteikumi, ka satiksmes noteikumu pārkāpējiem – šoferiem – liek strādāt traumpunktos, morgos par sanitāriem. Bija veikts pētījums, ka šie cilvēki nekad vairs nepārkāpj satiksmes noteikumus.

Kāda ir lielākā autovadītāju kļūda, vadot auto?

Pamatkļūda ir tā, ka autovadītājam liekas – esmu "kruts", man nekas nenotiks. Protams, varbūt tu arī esi "kruts" un varbūt tu arī kādu no tām situācijām izstūrēsi, bet atceries – citi var nebūt tik "kruti" un tu neesi vienīgais satiksmes dalībnieks.

Vēl viena kļūda ir smagas sekas vecāku un bērnu komunikācijai automašīnā, ko mēs diemžēl bieži redzam reanimācijā. Ja bērns sēž aizmugurējā sēdeklītī un, piemēram, mamma no priekšas paņem kaut ko, lai iedotu bērnam, tad tās ir dažas sekundes, kad šoferim galva ir vērsta uz aizmuguri, bet auto tajā īsajā mirklī iebrauc ne tur, kur vajag, – pretējā joslā vai grāvī.

Tam, protams, seko arī mobilo telefonu lietošana – ja nav brīvroku sistēmas, nereti tā ir ar ļoti traģiskām sekām. Vēl viena kļūda ir dzīvnieki klēpī, kuri paši par sevi ir mīļi, bet automašīnā šādā veidā tos pārvadāt ir, manuprāt, krimināla rīcība. Neaizmirsīsim arī ēšanu, vadot automašīnu.

Diezgan skumji arī, ka vīrieši nereti vēlas izskatīties stipri un neatzīst savu nogurumu. Diezgan daudzi cilvēki, kuri nonāk reanimācijā, ir aizmiguši pie stūres, – gan tālbraucēji, gan citi šoferi. Smadzeņu nogurumu cilvēki nereti nespēj adekvāti izvērtēt.

Dažreiz arī emocionālas sarunas ar blakussēdētājiem noved pie ne tik patīkamām sekām, jo novērš uzmanību no ceļa. Diezgan daudz uzmanības prasa arī auto vadības paneļi, kas sniedz daudz ērtību, bet arī novērš acis no ceļa. Mūsu spējas nav vēl attīstījušās tik operatīvi visu darīt. Tāpat kā putni nevar aprēķināt automašīnu ātrumu – agrāk nebija transportlīdzekļu, kas var tik ātri braukt, nebija tik daudz sadursmju. Tehnika attīstās ātrāk nekā cilvēka smadzenes.

Kategoriski aizliegts braukt bezatbildīgi pie stūres tad, ja nav iegūtas tiesības un nav pieredzes ceļu satiksmē. Gan jauniem šoferiem, gan lielā vecumā ir paaugstināts risks iekulties negadījumos uz ceļa, tāpēc rūpīgi jāgatavojas braucienam un arī jāizvērtē, vai iecerētais ceļš ir patstāvīgi un droši veicams.

Kāds jūs esat kā autovadītājs?

Mans audžutēvs teica: "Tu nevari aprunāt un nosodīt citus autovadītājus, ja pats esi autovadītājs, jo nekad nezini, kas notiks jebkurā sekundē un minūtē." Es to vienmēr atceros.

Jau bērnībā, kad man uzdāvināja velosipēdu, man bija stingrā audžutēva uzraudzībā vispirms divas nedēļas jāmācās ceļu satiksmes noteikumi, jo viņš to visu mācīja citiem skolā. Tad, kad noliku eksāmenu – ar mazām koka mašīnītēm un ceļa zīmēm –, es varēju beidzot braukt ar savu riteni.

Vienlaikus vēlos pateikties iespējai strādāt speciālā medicīnas centrā, kur es kopā ar kolēģiem braucu pa visu Latviju nu jau 33 gadus ar speciālām mašīnām. Ar mums ir īpašie – reanimācijas šoferi. Ja es būtu bagāts, noalgotu viņus visus, jo viņiem ir īpašas spējas, atbildība un koncentrēšanās, ko es pats personīgi varu no viņiem mācīties. Viņi ir speciāli apmācīti – ziemas un vasaras braukšanas specifika, kritiskās braukšanas specifika. Lai gan esmu autovadītājs jau ilgi, es faktiski mācos to darīt visu mūžu. Dažreiz grēkoju ar ātruma pārsniegšanu, bet ne pārmērīgi.

Neviens nav perfekts autovadītājs, tāpat kā neviens nav perfekts vecāks savam bērnam. Mēs tikai varam censties tādi būt. Ja brauc diezgan pareizi, tu neesi uz ceļa vienīgais, ne viss ir atkarīgs tikai no tevis.