Ģeotehniķim Gintam Robaltam aizraušanās ar "Peugeot" markas automobiļiem sākās ar tēvam domāta pirkuma priekšizpēti. Vēlāk sāka krāt pats savus "lauvas auto" un nu ir izveidojis nelielu, bet intriģējošu kolekciju, kurā parastais mijas ar neparasto.
Man pirmā saskarsme ar "Peugeot" bija gadu tūkstošu mijā. Tolaik studēju Rīgā, un mans tēvs bija nolēmis nopirkt auto. Viņš šo to bija noskatījis, un, lai nebūtu lieki jābrauc uz Rīgu, man vajadzēja mašīnu apskatīt un izmēģināt. Runa nebija par jaunu braucamo, bet par 8–10 gadus vecu mašīnu.
Pēc kāda laika iegādājos tieši tādu pašu mašīnu pats sev, un tas tad arī bija mans pirmais "lauva". Šo auto un visus nākamos pirkumus esmu paturējis, un tā arī ir izveidojusies mana specializētā "franču garāža"!
…un pirmais hobijauto
Īstam "Peugeot 205 GTi" naudas nebija, bet Lietuvā atradu 1992. gada "205" "look" labā stāvoklī. Ar to tad arī viss sākās – veicu motora un kārbas remontu un taisīju ar mērķi, lai būtu iespējami tuvu oriģinālam. Taču mani dīdīja kaut kāds velns – nomainīju bamperus, uzliku spoileru, līdz auto no ārpuses (gandrīz) vairs nevarēja atšķirt no "GTi".
Ar to šis stāsts nebeidzās. Anglijā biju iepircis "GTi" motoru un pārnesumkārbu, bet, pie stūres esot citam cilvēkam, nabaga "205" cieta avārijā, un projektu nācās restartēt. Tagad esmu ticis tiktāl, ka jāsavelk vadi un viss jāsaslēdz. Jāatzīst, man ne visai iet ar meistariem, bet šādām mašīnām nepieciešama īpaša pieeja. Ja kāds ir gatavs palīdzēt, laipni lūgti!
Neparastais nosaukums ir atsauce uz desmit gadus agrāk iznākušo filmu "Pazudušā šķirsta meklējumos" (Raiders of the Lost Ark) – pirmo no sērijas par Indiana Džonsa dēkām. Auto īpašās iezīmes bija bēša krāsa, brūngans stiklu tonējums, "kaktusu" apdare u.c.
Auto nopirku par 350 eiro no mazliet aizdomīgiem tirgotājiem un nolīgu vedēju no Lietuvas. Viss gandrīz beidzās slikti, jo, sajaucot pasūtījumus, manā virzienā sāka doties "Peugeot 307". Kad noskaidrojās, kas noticis, vedējam nācās mest riņķī un braukt pēc "sūdīgā" vāģa.
Pēc lielajām mašīnām tas bija tik mīļi, ka auto ar vienu roku var apķert un nomazgāt!
Izlūkdienests Mi16
Vispār man patīk izzināt, izlūkot auto vēsturi, un, kad biju pakaļ pēc "Le Mans", pat redzēju māju un garāžu, kur tas agrāk bija mitis.
Dialogs kartinga formātā
Auto ir apmierinošā stāvoklī, kaut, tāpat kā visai kolekcijai, tam nepieciešama uzmanība un šur tur jāpieliek roka. Interesantāks varbūt būtu bijis "106 XSi" ar 16 vārstu motoru, bet es biju lasījis pozitīvas atsauksmes britu presē un piekrītu, ka šis ir īstais, kurā dabūt kārtīgu saikni, tādu kā kartinga sajūtu. Ar 1,4 litru motora 75 zirgspēkiem patiesībā pilnīgi pietiek.
Lemāna un Žaks Vilnēvs
"Peugeot" starts 1991.–1993. gadā Lemānā jau bija senāki notikumi ("Peugeot" uzvarēja 1992. gadā, un 1993. gadā uz pjedestāla bija tikai "Peugeot" piloti), bet zināju, ka no 1996. līdz 2006. gadam pirmajā formulā brauca Žaks Vilnēvs. Kad 2007. gadā "Peugeot" ar Vilnēvu vienā no ekipāžām atkal stājās uz Lemānas starta, šo pasākumu jau ļoti gaidīju.
Sekošana sacensībām sākumā bija neparasta – man nebija televizora, tāpēc vienīgais informācijas avots bija apļa laiku tabula sacensību rīkotāja interneta lapā. 2009. gadā beidzot pieslēdzos Eurosport kanālam, kas rādīja visas 24 stundas. Vienīgi neraža, ka man šajā jautājumā nav domubiedru – neviens nesaprot, kā var skatīties autosacīkstes diennakti no vietas.
Galvenais, ko gribu teikt, – sports noteikti ir palielinājis manas simpātijas pret Peugeot. Savulaik priecājos arī par Sebastjenu Lēbu, kurš savu pirmo uzvaru rallijkrosa pasaules čempionāta posmā svinēja tieši Rīgā.
Pievilcības noslēpums
Kāpēc man iepatikās tieši "Peugeot"? Domāju, ka tās ir gaitas īpašības, skaņas izolācija, sajūtas pie stūres; man liekas, ka šīm mašīnām piemīt īpaša aura. Un tad vēl smarža. Lai cik vecs un lietots būtu "605", ir saglabājusies tā unikālā smarža. Taču visvairāk mani aizķēra 90. gadu formas. Ja kāds cits liek pie sienas gleznas, tad man pietiek iziet ārā un paskatīties uz saviem auto. Jāteic, man savulaik patika arī "Alfa Romeo 164" un "Citroen XM", taču paliku pie "Peugeot".
Es arī neredzu pamatojumu aizspriedumiem pret franču mašīnām. Manuprāt, nav sliktu mašīnu – ir vai nu nepiemēroti modeļi, vai slikti saimnieki. Arī savam darbam izvēlos vienīgi PSA produkciju: mums mājās ir "Citroen C5" un "Spacetourer".
Ko tālāk? Ir pienācis laiks "205 Indiana" nokārtot vēsturiskā spēkrata statusu, un savām labākajām mašīnām gribu ierīkot piemērotu garāžu. Tāpat ceru, ka "Peugeot" kādu laiku paliks izturības sacīkstēs, jo Lemānas 24 stundas vajadzētu noskatīties klātienē.
Lauvas dosjē
"605" – lielās klases sedans "605" klajā nāca 1989. gadā, kad tirgū kādu laiku savā starpā jau bija cīnījušies citi pazīstami tā laika spēkrati – "Alfa Romeo 164", "Saab 9000", "Fiat Croma", "Opel Omega", arī "Renault 25", un nesen pie pircējiem bija devusies BMW 5. sērija. "605" dizainu bija veidojusi "Pininfarina" studija, un, lai gan automobilis nebija tik ekstravagants kā "Citroen XM", tā siluetu daudzi atceras joprojām. Ne pārāk veiksmīgā modeļa ražošana turpinājās līdz 1999. gadam, un tas bija pēdējais, kura nosaukumā figurēja "5". "605" ir atstājis nospiedumu populārajā kultūrā – tas bija redzams slavenajā 1998. gada kinofilmā "Ronins", un vairāki automobiļi ir bijuši Francijas prezidenta Žaka Širaka garāžā.
"405" – 80. gadu otrajā pusē "Peugeot" bija uz veiksmes viļņa, un modelis, kas tam piešķīra īpašu spēku, bija "405". Parādījies 1987. gadā, titulu "Eiropas Gada auto 1988" tas ieguva ar tik lielu žūrijas vienprātību, kādu pēc tam nav baudījis neviens cits auto. Arī šī modeļa dizainu ražotājs bija veidojis sadarbībā ar "Pininfarina". Konstrukcijā nebija nekā ekstraordināra (pilnpiedziņas mašīnām gan aizmugurē bija hidropneimatiskā balstiekārta), jo uzmanības centrā drīzāk bija moderna vispusība, taču gaitas īpašības un vadāmība regulāri izpelnījās atzinību.
Ar "405" saistīti daži neparasti fakti: tas ir pēdējais franču markas modelis, ko tirgoja ASV; ārpus Eiropas "405" izgatavots vairāk nekā desmit valstīs (vēl nesen Azerbaidžānā), un tas ir viens no visilgāk ražotajiem vienas paaudzes spēkratiem. Plašu atzinību nodrošināja arī dalība motorsportā. 1988. gadā Ari Vatanens pie "405 T16 GR" stūres uzvarēja Paikspīkas kalnābraukšanas sacīkstēs (notikums iemūžināts leģendārajā filmā "Climb Dance"), savukārt 1989. un 1990. gadā Vatanens un "405" bija labākie Parīzes–Dakaras rallijreidā.
"205" – kad parādījās "lielie piecinieki", "205" tirgū jau bija nopelniem bagāts veterāns, jo modeļa ražošana sākās 1983. gadā. Tas par mata tiesu zaudēja "Eiropas Gada auto" titulu "Fiat Uno" un bija daļa no jaunas un nozīmīgas mazauto grupas, kurā bez "Uno" bija otrās paaudzes "Ford Fiesta", "Opel Corsa", "Nissan Micra", kā arī otrās paaudzes "Volkswagen Polo". Britu žurnāls "What Car?" "205" nosauca par savu 1983. gada auto, bet žurnāls "Car" 1990. gadā – par desmitgades spēkratu. "205" tika pārdots vairāk nekā 5 miljonu tirāžā.
"205" izcēlās ar virsbūves dažādību, bet īpašu vietu versiju klāstā ieņēma "GTi", kas ātri kļuva par sportiska mazauto etalonu. Ja pieminēts "GTi", tad jāpiemin arī "205 Turbo 16" jeb "T16", B grupas rallija mašīna: Žana Toda vadītā rūpnīcas komanda pasaules rallija čempionātā 1985. un 1986. gadā uzvarēja ražotāju ieskaitē, savukārt pilotu ieskaitē par pasaules čempioniem kļuva Timo Salonens un Juha Kankunens. Lai ikvienam būtu skaidrs, kas tas par zvēru, "205 Turbo 16" uzvarēja arī 1987. un 1988. gada Dakarā ar Vatanenu un Kankunenu pie stūres.
"106" – šis ir mazākais auto sava laika modeļu saimē. Tas tika ražots no 1991. līdz 2003. gadam, un šajā laikā no konveijera noripoja 2,8 miljoni mašīnu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
