Ķiveres velosatiksmē – vai tas pats, kas drošības jostas automašīnās?  (2)

Var teikt, ka pasaulē izšķir divu veidu velokultūru. Pirmā ir tāda, kurā atbildību par satiksmes drošību uzņemas infrastruktūras nodrošinātājs, tātad valsts vai pašvaldība, un otrā – tāda, kur velobraucēja drošība gulst uz pašu velosipēdistu pleciem. Lai kā mēs gribētu būt daļa no attīstītās Skandināvijas un Ziemeļeiropas, velodrošības jautājumos esam spiesti atbildību ņemt paši savās rokās, ja vēlamies gluži vienkārši izdzīvot. Vai arī būsim spiesti no šīs tik ļoti izdevīgās, ilgtspējīgās un pret krīzēm noturīgās transporta sistēmas atteikties.

Rietumeiropas pilsētās veloinfrastruktūra ir sistēmiski droša, un sadursmju iespēja starp dažādas masas satiksmes dalībniekiem – minimāla. Līdz ar to tur arī ir zemu attīstīta veloķiveres valkāšanas, bet augsta braukšanas un savstarpējās saziņas kultūra. Otrā veida kultūra ir tāda, kurā velosipēdista personīgā drošība ir atstāta paša braucēja ziņā. Tā vairāk raksturīga Dienvideiropas un ASV pilsētām. Tur pārvietošanās ar riteni ir paaugstināta riska nodarbe, un velosipēdisti ir spiesti paši sevi nodrošināt pret sadursmēm, valkājot ķiveres, atstarotājus un apgaismojuma elementus.