Foto: Publicitātes foto
Atšķirībā no cilvēka, kura redze neuztver infrasarkano spektru, infrasarkanās kameras to uztver ļoti precīzi neatkarīgi no tā, vai ārā ir diena vai nakts. Pateicoties šai spējai, tā dēvētās termokameras plaši izmanto gan dažādu glābšanas dienestu darbā, gan inženiertehnisku objektu un dzīvnieku uzraudzībā, gan ražošanā, gan nu jau arī satiksmes drošībai – automašīnās.

Pirmo šādu ierīci 1929. gadā uzbūvēja ungāru inženieris Kālmans Tihaņi. Pasūtītājs bija Lielbritānija, kas šo izgudrojumu iekļāva savā pretgaisa aizsardzības sistēmā. Īsts tehnoloģiskais izrāviens gan bija jāgaida līdz 20. gadsimta 80. gadiem. Pēc tam, kad ievērojami samazinājās nedzesējamo sensoru cenas, kameras piedzīvoja strauju tehnisko progresu un arvien vairāk tika izmantotas ne tikai valsts aizsardzības, bet arī civilajām vajadzībām.

Īpašība, kas termokameru padara tik vērtīgu, ir tās spēja fiksēt nevis redzamo gaismu, bet starojumu, kura viļņu garums ir no viena līdz 14 mikrometriem. Turklāt, tā kā iekārtas reaģē uz siltumu, nav svarīgi, vai tās darbojas dienā vai naktī. Tāpēc šīm ierīcēm ir īpaši nozīmīga loma tādu produktu ražošanā, kuru izgatavošanā izmanto augstu temperatūru, un tas aptver ļoti daudzas nozares.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit