Elektroauto – sena vēsture mūsdienīgā veidolā

100 gados – no aizmirstības putekļiem starmešu gaismā

Priekšnosacījumi elektroauto attīstībai radās jau 19. gadsimtā līdz ar akumulatora un elektromotora ienākšanu cilvēces ikdienā. Pirmā veiksmīgā elektroauto debija satiksmē notika 1890. gadā ASV: sešu pasažieru transportlīdzeklis, kas vairāk līdzinājās elektrificētai karietei, spēja attīstīt apmēram 22 km/h lielu ātrumu. Nākamo gadu laikā uz ceļiem sāka parādīties arvien vairāk elektrisko transportlīdzekļu, Ņujorkā vien bija vairāk nekā 60 elektrisko taksometru. Daudzi novatori tajā laikā meklēja veidus, kā tehnoloģiju uzlabot. Piemēram, slavenais sporta auto zīmola dibinātājs Ferdinands Porše jau 19. gadsimta izskaņā radīja pasaulē pirmo hibrīdu (attēlā) – transportlīdzekli, ko darbināja elektrība un iekšdedzes dzinējs.

Tāpat kā šodien, tā laika elektroauto bija klusi, viegli vadāmi un nepiesārņoja gaisu, tāpēc tos bija iecienījuši pilsētnieki, īpaši sievietes. Tie bija lieliski piemēroti īsiem braucieniem, jo sliktā ceļu infrastruktūra ārpus pilsētām vairumam mašīnu neļāva doties tālākā ceļā.

Šo triumfa gājienu apturēja Henrijs Fords ar savu 1908. gadā izlaisto sērijveida modeli "T" ar benzīna dzinēju. Šīs automašīnas bija plaši pieejamas par pieņemamu cenu: līdz 1912. gadam benzīna automašīna maksāja 650 dolāru, bet elektroauto – 1750 dolāru. Turklāt visā valstī sāka parādīties degvielas uzpildes stacijas, kamēr tikai nedaudziem amerikāņiem ārpus pilsētām bija pieejama elektrība. Galu galā elektriskie transportlīdzekļi līdz 1935. gadam iegrima aizmirstībā.

Eiropā elektroauto ieguva lielu popularitāti brīdī, kad arvien vairāk privātmāju pieslēdzās elektrības tīklam, un vēl Pirmā pasaules kara sākumā tie bija ārkārtīgi pieprasīti. Diemžēl labas veiktspējas trūkums garākās distancēs, uzlādei nepieciešamais laiks un iekšdedzes dzinēja automobiļu popularitātes pieaugums apturēja arī šo izaugsmi.

Interese par elektroauto atjaunojās 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados saistībā ar naftas cenu kāpumu un benzīna deficītu arābu naftas embargo laikā, bet īstu uzplaukumu tie piedzīvoja deviņdesmitajos, aktualizējoties klimata izaicinājumiem. Šobrīd pieejams ļoti plašs piedāvājums: teju katrs auto ražotājs ir radījis savu elektroauto modeli, dažs – pat vairākus. Auto ražotāji strauji apgūst šo nišu, jo Eiropas Komisijas uzņemtais klimatneitralitātes kurss tiem nosaka stingrus CO2 emisiju samazinājuma standartus, un no 2035. gada Eiropas Savienībā jauno automobiļu tirgū iekšdedzes dzinēji būs aizliegti.

Plašāka pieejamība, lētāka uzturēšana

Ja pirmie "jauno laiku" elektroauto pircēji bija galvenokārt privātpersonas, kas iegādājās šādu automašīnu kā otro vai trešo auto ģimenē tīrās intereses pēc, tad šobrīd elektroauto arvien biežāk izvēlas uzņēmumi konkrētu funkciju īstenošanai: piegādes veikšanai; kā koplietošanas transportu klientiem; kā mārketinga instrumentu uzņēmumam. Arī priekšstats par elektroauto īpašnieku kā situētu pircēju ar privātmāju vairs īsti neatbilst īstenībai, jo elektroauto labprāt iegādājas arī tie, kam nav iespējas ierīkot savu privāto uzlādes staciju.

Elektroauto uzlādes infrastruktūra strauji attīstās un ir nesalīdzināmi pieejamāka nekā pirms dažiem gadiem. Šobrīd uzlādes infrastruktūra Latvijā ir labi attīstīta, un ātrās uzlādes punktos jāpavada apmēram stunda, lai vairumu modeļu uzlādētu no 0% līdz 80%. Tehnoloģijas tik strauji attīstās, ka pašus jaunākos un jaudīgākos modeļus pie atbilstošas jaudas uzlādes stacijas var pilnībā uzlādēt nieka 18 minūtēs. Uzlādes staciju kļūst arvien vairāk, un daudzas valstis paplašina uzlādes staciju tīklu, jo nepietiekamas uzlādes iespējas bija viens no galvenajiem argumentiem, kas atturēja potenciālos pircējus no elektroauto iegādes.

Jaunākās paaudzes elektroauto ar vienu uzlādi spēj veikt vidēji vismaz ap 200 kilometriem un jaudīgākie auto – pat vairāk nekā 600 kilometru. Dzīvojot pilsētā, autovadītāji savās ikdienas gaitās lielākoties brauc mazāk par 100 kilometriem dienā un auto uzlāde ir vajadzīga, iespējams, tikai pāris reižu nedēļā vai pat retāk.

Turklāt privātmāju īpašnieki, kuri ierīko savas uzlādes stacijas jeb tā saucamos "wall box", savu auto var ērti uzlādēt mājās, tam izvēloties nakts stundas, kad elektrības tarifs ir viszemākais. Lielākā daļa elektroauto ir aprīkoti ar taimeri, ko var uzstādīt uz nakts stundām, lai uzlādi sāktu tad, kad elektrības cena ir visizdevīgākā. Bet vislielākie ieguvēji ir tie, kuri ar saules paneļiem ražo paši savu elektrību – viņiem šīs izmaksas ir minimālas.

Jauda pieaug, uzturēšanas izmaksas saglabājas zemas

Kaut arī elektroauto iegāde prasa zināmas investīcijas, valsts sniedz atbalstu iedzīvotājiem jaunu vai lietotu elektroauto un jaunu "plug-in" hibrīdu iegādei. Toties ekspluatācijas izmaksas ir krietni zemākas, jo, salīdzinot ar iekšdedzes dzinēja auto, elektroauto ir mazāk kustīgo detaļu, tehnisko šķidrumu, līdz ar to ir arī mazāka vajadzība kaut ko mainīt un lētāka uzturēšana.

Turklāt, pārvietojoties pilsētā, elektroauto ir visekonomiskākais risinājums. Ja automašīnai ar iekšdedzes dzinēju ekonomiskākais degvielas patēriņa variants ir vienmērīga braukšana pa šoseju ar vidējo ātrumu 90 km/h un degvielas patēriņš palielinās pilsētas satiksmē, tad ar elektroauto viss ir tieši otrādi: pilsētā patēriņš ir mazāks, uz šosejas – lielāks.

Pie labām lietām cilvēki ātri pierod. Pirms septiņiem gadiem autovadītāji ilgojās pēc iespējas ar vienu uzlādi nobraukt 300 kilometru. Šodien ar elektroauto var nobraukt pat 500 kilometru, un tagad šoferi sapņo par 1000 kilometru distanci ar vienu uzlādi. Labā ziņa – tehnoloģijas nepārtraukti un ļoti strauji attīstās, un, kas zina, varbūt jau tuvā nākotnē mūs gaida arī tikšanās ar šādiem izciliem elektroauto.